Aizved mani uz Munameģi! Igaunijas augstākajā kalnā norāde uz Gaiziņu 2
Šis teikums kopš Jāņa Streiča filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” latviešu kultūrā sen folklorizējies, norādot, ka jau tolaik pirms trīsdesmit pieciem gadiem, kad filma tika uzņemta, igauņu Munameģis bijis daudz ievērojamāks apskates objekts nekā mūsu Gaiziņkalns.
Ko redzēt pa ceļam
Braucot ciemos uz Munameģi no Rīgas, ceļā neapstājoties, jārēķina trīsarpus stundas. Pa Rīgas–Veclaicenes šoseju jāšķērso Latvijas – Igaunijas robeža un pēc pāris kilometriem jānogriežas pa kreisi uz Hānju. Pa ceļam var piestāt pie senās Rogosi muižas (tagadējās skolas) Rūsmē, kas piederējusi muižniekiem Liepsdorfiem (1629 – 1776) un Glasenapiem (1776 – 1918), un Plāni Sv. Nikolaja baznīcas (1873). Paugurainais un līkumainais ceļš uz Munameģi jāizbauda, braucot lēnām. Tikai tā iespējams kādā ceļa līkumā uz brīdi pamanīt skatu torni, ko pēc tam līdz pašam ceļa galam apslēpj mežs. Varbūt tieši tādēļ, atstājot auto kalna pakājē un uzlūkojot augšup gājēju ceļu, kura galā joprojām nav redzams tornis, rodas sajūta, ka esmu pietuvojies kaut kam noslēpumainam, svētam.
Viss sākās ar leģendu
Igauņu literatūras muzejā Tartu glabājas Riuges pagastā pierakstīta leģenda par Munameģa rašanos. Kaleva dēls Kalevipoegs, no Pleskavas nākdams, ļoti piekusis un Hānjas apkaimē nolēmis atgulties, taču vieta bijusi pārāk līdzena, un viņš ar rokām sagrābis zemi un savilcis pamatīgu sauju pagalvī, kas nu tapusi par kalnu. Milzim mušas un dunduri traucējuši gulēt, tādēļ, grozīdamies šurpu turpu, viņš izgulējis Vaskna ezeru, bet, kad piecēlies, ar pirmo soli izsitis Tūlijerva, ar otro – Tuhkrijerva ezeru.
Ar to nostāsti nebeidzas. Jau 1812. gadā Napoleona kara laikā kareivji pēc krievu virsnieka pavēles Munameģī esot uzcēluši pirmo torni, kas bijis tik augsts, ka maldinājis jūrā peldošos kuģus, tādēļ drīz vien nojaukts. Tomēr ticamāka šķiet ziņa par igauņu nacionālā eposa autora F. R. Kreicvalda vēstulēs minēto triangulācijas torni, ko 1816. gadā cēlis slavenais ģeodēzists F. G. Strūve, lai novērtētu Līvu zemi.
Soli pa solim līdz esošajam tornim
19. gadsimtā Munameģī celti vēl vairāki koka torņi. 1870. gadā vietējais krodzinieks Tūls privātās interesēs te uzbūvējis astoņus metrus augstu torni, kas pievilinājis apmeklētājus, veicinot alus un degvīna pārdošanu. Tornī vienlaikus varēja atrasties vien četri pieci cilvēki, turklāt nelielais augstums liedza caur kokiem saskatīt apkārtējo ainavu, tāpēc Hānjas ļaudis ar Juhanu Kolgu un Jānu Sprenku priekšgalā torni paaugstinājuši vēl par četriem metriem.
Izveidojoties neatkarīgajai Igaunijas Republikai, Veru novada pašvaldība ar mežniecības atbalstu trīs mēnešos uzcēla jaunu torni (17 m), tā apkaimē veicot arī labiekārtošanas darbus: izveidoja pirmos gājēju ceļus, sakopa tuvējo mežu un uztaisīja soliņus pie torņa, kurš tika svinīgi atklāts 1925. gada 19. jūnijā. Taču pagāja vien desmit gadi, kad koka tornis jau bija novecojis un atkal likās pārāk zems.
Nu atbilstoši laika garam Veru pašvaldība torni būvēja no dzelzsbetona. Jaunais tornis bija 25,7 metrus augsts un gatavs nodošanai ekspluatācijā 1939. gada jūlijā, taču sakarā ar kara draudiem Eiropā un saspringto politisko situāciju Igaunijā tas tā arī nekad netika atklāts.
Politisks lēmums mainīt īpašniekus
1939. gadā Munameģa torni būvēja Igaunijas valsts par saviem līdzekļiem, jo kalns atradās valsts īpašumā. Kara laikā tornis cieta pavisam nedaudz, tomēr desmit gadus pēc kara tika veikts kapitālais remonts. Par tā jauno īpašnieku kļuva Veru F. R. Kreicvalda memoriālais muzejs, kas 1960. gadā sāka torņa modernizāciju, sakopa apkārtni un deviņus gadus vēlāk uzcēla tornim papildstāvu un izmainīja augšējo kāpņu konstrukciju.
Pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas 1992. gadā Hānjas pašvaldība ar Veru muzeju noslēdza nomas līgumu par torņa izmantošanu uz desmit gadiem. “Mēs pierādījām, ka paši gluži labi varēsim tikt galā ar ēkas un piegulošās teritorijas apsaimniekošanu. Tolaik Veru muzejs bija diezgan pasīvs. Viņi saņēma naudu par ieejas biļetēm, taču novirzīja to citu, mazāk apmeklētu apriņķa muzeju vajadzībām, nevis domāja par kritiskā stāvoklī esošā torņa remontu. Noslēdzot līgumu, radās iespēja pārmaiņām, un pēc pašvaldības iniciatīvas 1998. gadā sākām strādāt pie torņa renovācijas projekta, ko īstenoja arhitekts Tomass Reins,” atklāj Hānjas pagasta pārvaldnieks Juris Gotmans, uzsverot pašvaldības deputātu izlēmīgo rīcību.
Taču 2002. gadā beidzās nomas līgums, un Veru muzejs nevēlējās to pagarināt. Līdz ar to torņa renovācijas projekts draudēja apstāties. “Šajā brīdī mums talkā nāca Igaunijas Kultūras ministrija. Toreizējais kultūras ministrs Jāks Alliks bija pilnīgi pārliecināts, ka pabeigt rekonstrukcijas darbus un ilgtermiņā uzturēt torni vislabāk spēs Hānjas pašvaldība, kā to bijām parādījuši jau nomas līguma laikā. Viņš panāca, ka Veru muzejam nācās piekāpties un atdot torņa īpašumtiesības mums,” lepni piezīmē J. Gotmans.
No 2004. gada augusta līdz 2005. gada jūlijam tika veikti galvenie darbi Lielajā Munameģī. Atjaunoja ne tikai torni, bet iebūvēja arī liftu, līdzās uzcēla stiklotu kafejnīcu, atjaunoja gājēju ceļus un dienesta ceļu, uzstādīja gājēju ceļa un torņa ārējo apgaismojumu. Kopējās projekta izmaksas bija aptuveni 10 miljoni Igaunijas kronu (~ 640 000 eiro), tostarp ES “Phare” programmas, Uzņēmējdarbības atbalsta centra, Igaunijas Republikas valdības, Apkārtējās vides investīciju centra, pagasta budžeta un privātpersonu ziedotie līdzekļi. Svinīgā renovētā skatu torņa atklāšana notika 2005. gada 24. jūlijā.
Munameģa aura
Septembra otrajā pusē, kad apmeklēju Lielo Olukalnu (tā to varētu tulkot latviski), tūrisma sezona Hānjā jau gāja uz beigām, un skatu torņa apkaime bija diezgan klusa. Tomēr satiku studentu grupu no Tartu universitātes, tostarp meiteni no Gruzijas, kas te mācās ainavu arhitektūru. Kafejnīca jau slēgta, un arī tornis drīz aizies ziemas guļā, no 1. novembra atveroties vien uz pāris stundām sestdienās un svētdienās. Taču, ja nu tomēr ir milzīga vēlme tornī uzkāpt arī ārpus noteiktā darba laika, tas ir iespējams, zvanot ēkas uzraugam. Protams, šāds ārkārtas pakalpojums nebūs lēts, bet ir paredzēts cenrādī – 20 eiro diennakts gaišajā laikā, 50 eiro naktī, papildus vēl nopērkot arī biļetes. Un, iepriekš vienojoties, izīrēt torņa telpas dažādiem pasākumiem arī drīkst.
Iekļūšana tornī notiek pa nelielām sānu durvīm, pie uzrauga nopērkot biļeti (arī suvenīrus, ja ir vēlēšanās). Kāpjot pa vītņu kāpnēm ir viena cena, izmantojot liftu – pāris eiro jāpiemaksā, taču, ja vien veselība atļauj, kāpšana ir absolūti droša pa stiklotu koridoru, tikai pašā augšā iznākot uz skatu platformas. Lielām grupām gan jārēķinās, ka vietas tur nav daudz – seši, astoņi cilvēki, un vairs nebūs kur apgriezties, taču sastrēgumstundās var nedaudz pagaidīt lejā vai otrajā stāvā, kur novietoti informatīvie monitori, kuros desmit valodās (arī latviešu) izlasāma Munameģa leģenda un stāsti par apskates objektiem, kas ieraugāmi no skatu platformas. No turienes atklājas lieliska Hānjas augstienes mežainā panorāma ar daudziem pakalniem, ezeriem, un tikai vietumis pavīd apdzīvotu vietu aprises. Skaidrā laikā varot saskatīt pat Pečoru klostera saulē zaigojošos kupolus.
Nokāpjot lejā no torņa, var piestāt pie piemiņas akmens igauņu alpīnistam Alaram Sikam, kurš 2003. gada 22. maijā uzkāpa pasaules augstākajā kalnā Everestā, aplūkot Vēlmju koku, ko veidojis tēlnieks Olevs Russ, brīvības pieminekli, dzejnieka Juhana Kundera vārdā nosaukto akmeni un piesēst lapenē, lai notiesātu pusdienu maizītes. To var darīt arī kalna pakājē esošās kafejnīcas “Lielā ola” mājīgajā atmosfērā, no kuras drēgnajā rudens pēcpusdienā negribējās doties prom.
UZZIŅA
Lielais Munameģis (318 m v. j. l.)
Atrodas Veru novada vidusdaļā, Hānjas augstienē
Kalna relatīvais augstums – 62 m
Torņa augstums – 29,1 m
Skatu laukums – 346,7 m v. j. l. – augstākais panorāmas skats Baltijā
Redzamība – ap 50 kilometru rādiusā.
Darba laiks: līdz 31. oktobrim pirmdien – svētdien plkst. 10 – 17 un no 1. novembra līdz 31. martam sestdien – svētdien plkst. 12 – 15
Ieejas maksa: pieaugušajiem – 4 eiro (pa kāpnēm), 6 eiro (ar liftu); skolēniem, studentiem – 3 (6) eiro; senioriem – 3 (3) eiro, pirmsskolas vecuma bērniem, invalīdiem – bez maksas
