Sergejs Medvedevs: Notiek atgriešanās pie sabiedrības kontroles un centieniem “nepārtraukti svinēt 9. maiju” 22
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievija šobrīd atrodas pārejas stadijā no pusdemokrātiskas valsts uz atklātu diktatūru, kurā valda baiļu atmosfēra, teic Krievijā valdošā Vladimira Putina režīma kritiķu aprindās pazīstamais politologs, vēsturnieks un žurnālists Sergejs Medvedevs (1966).
Pavisam nesen latviešu valodā iznācis viņa 2018. gada eseju krājums “Krievu Leviatāna atgriešanās”, kas guvis ievērību kā Rietumos, tā Krievijā (tur to pazīst ar nosaukumu “Парк Крымского периода. Хроники третьего срока” – “Krimas laikmeta parks. Trešā termiņa hronikas”) un jau tulkota aptuveni desmit valodās.
Atzīmējot latviešu izdevumu, apgāds “Jumava” šonedēļ “Zoom” platformā sarūpēja politologa un eiroparlamentārieša Ivara Ijaba vadītu diskusiju ar autoru, pieaicinot “Latvijas Avīzes” un LTV žurnālistus.
Bīstamā uzvara
Sergejs Medvedevs kopš 90. gadu sākuma darbojās dažādās pētniecības programmās Rietumos, bet Krievijā atgriezās 2004. gadā, kad šķitis – tā pamazām kļūst par “vidusmēra pasaules valsti”. Pēc atgriešanās līdz pat pagājušā gada rudenim Medvedevs bija Maskavas respektablās Augstākās ekonomikas skolas profesors, kur lasīja lekciju kursus, kas saistīti ar Krievijas politisko vēsturi, politoloģiju.
Oktobrī viņš darbu augstskolā atstāja, jo, kā pats raksta, sajutis, ka Krievijā “laika plaisa 2020. gadā ir pārāk dziļa”. Šobrīd viņš lasa lekciju kursus tiešsaistē, sadarbojas ar “Radio Svoboda” un citiem medijiem un savos mūsdienu Krievijas vērtējumos uzskata sevi par reālistu.
Grāmata, pēc autora vārdiem, radusies, reizē jūtot frustrāciju kā pilsonim un interesi kā vēsturniekam, vērojot, kā Krievija, sākot no 2003./2004. gada, līdz ar Mihaila Hodorkovska un “Yukos” lietu pamazām no normalitātes un globālas attīstības ceļa ar demokrātijas pazīmēm aizvien vairāk atgriežas pie arhaiskiem, Krievijas impērijas laikiem raksturīgiem “tradicionāliem krievu varas modeļiem”: “Kā politiskās vēstures pasniedzējam man bija ļoti interesanti vērot, kā 21. gadsimtā manā valstī atgriežas tādi varas, sabiedrības organizēšanas, īpašumu un resursu sadales modeļi, kas radušies pirms desmitiem, simtiem gadu. Notiek atgriešanās pie krievu sociuma modeļa, kura pirmsākumi meklējami vēl cara Ivana Bargā laikos Maskavas kņazistē pirms 500 gadiem, kad rodas “opričņina” un notiek pirmie koloniālie karagājieni.”
Grāmata ir mēģinājums eseju formā apkopot tās parādības, kas novedušas pie pašreizējās situācijas.
Krievijas valstiskuma vēsturē ir impērijas paplašināšanās un sašaurināšanās periodi, kas notiek ar 30–50 gadu intervālu. 80. gados līdz ar PSRS sabrukumu bijis vērojams Krievijas valstiskuma atkāpšanās un reformu periods, bet, sākot no 21. gadsimta, “krievu Leviatāns atkal izlien no jūras un mēģina apspiest tās brīvības, kas pa šiem gadiem radušās”.
Notiek atgriešanās pie sabiedrības kontroles un centieniem “nepārtraukti svinēt 9. maiju”.
Padomju pilsoņi gadu desmitiem dzīvoja ar saukli “Lai tikai nebūtu kara” un uzvarai bija spēcīgs pretkara vēstījums, bet šobrīd nav vairs ne kara šausmu, ne upuru, jo visu aizklāj uzvaras ideoloģija: “Cilvēki uzskata, ka var būt uzvara bez kara. Uzvara – tas ir kaut kas Krievijai vienmēr garantēts.
Un ir ļoti bīstami, ja ar Uzvaru sāk draudēt pārējai pasaulei, pārvērš to par militārisma un šovinisma balstu. Kad to sāk projicēt uz mūsdienu notikumiem. Piemēram, kad 2014. gada karu Ukrainā burtiski attēlo kā 1945. gada kara turpinājumu, Kijevā ir “fašisti”, un krievu karavīri atbrīvo Donbasu no “fašistiem”. Igors Strelkovs šāva Donbasā cilvēkus, atsaucoties uz 1942. gada Staļina pavēli. 2014. gadā!”
Trešais cēliens
“Man šķiet, tālākā vēsturiskā perspektīvā šobrīd ir runa par pēdējo, trešo Krievijas impērijas sabrukuma cēlienu. Mums divi jau bija – 1917. un 1991. gads. Taču 16. gadsimtā kā Maskavas kņaziste radusies impērija 20. gadsimta gaitā neizjuka līdzīgi Anglijas un Francijas, un vēl citām koloniālajām impērijām. Problēma ir tajā, ka Krievijas impērijas projekts tā arī nav ticis slēgts. Nevaru pateikt, kad tas notiks un cik ilgs būs process, taču, manuprāt, Krievijas impēriju gaida sairums,” teic Krievijas politiskās vēstures pētnieks.
Medvedevs paskaidro, ka Krievija nez vai sairs kā valsts – tas nebūtu labs scenārijs ne Baltijai, ne pārējai pasaulei, taču impēriskajai apziņai un ārpolitikai gan jāatmirst: “Vispirms jau šim postimpēriskajam resentimentam – aizvainojuma, zaudētās valsts un impēriskā revanša nepieciešamības sajūtai, kas tagad dominē Krievijas ārpolitikā un putinisma ideoloģijā.”
Krievija var demonstrēt muskuļus un sapņot par aizgājušo varenību, taču tās ir “aizejošā laikmeta konvulsijas”. Pašreizējam Krievijas modelim nav nākotnes, kaut tam vēl ir zināms resursu pamats, uz kura mūsdienu Krievija arī šobrīd balstās un īsteno “arhaisko politiku”.
Taču agri vai vēlu tas beigsies, par spīti tam, ka mūsdienu Krievijā politiskā opozīcija praktiski neeksistē un ir sagrauta: “Nodarbojoties ar politiku ārpus sistēmiskajām partijām, riskējat nonākt aiz restēm. Jo automātiski kļūsti vai nu par “ārvalsts aģentu”, vai “nevēlamu organizāciju”.
Jebkura opozīcija tiek pielīdzināta ekstrēmismam, bet ekstrēmisms – terorismam, kas nozīmē, ka par opozicionāru politisko darbību var nonākt cietumā uz 20 gadiem.”
Medvedeva ieskatā, Aleksejs Navaļnijs praktiski bijis vienīgais politiķis Krievijā šī vārda tradicionālā izpratnē. Ne Putins, ne Valsts domes un valdības locekļi nav uzskatāmi par politiķiem – viņi ir administratīvās sfēras, varas centra aparāta darbinieki, līdzīgi PSRS laikiem.
Diemžēl opozicionāri noskaņotie tā arī nespēja apvienoties ap Navaļniju kā līderi. Politologs prognozē, ka, kamēr pie varas būs Putina režīms, Navaļnijs paliks cietumā, ja vien nenotiks kāda “globāla” viņa apmaiņa.
Navaļnijs vairs nevar darboties kā opozīcijas līderis. Viņš kļuvis par “Bībelisku tēlu”. Šobrīd Krievija jau atgādina ko līdzīgu jaunai PSRS versijai.
“Pēdējā mēneša laikā notiek burtiski lavīnveida autoritārās diktatūras uzbrukums, lavīnveida tiesiskuma degradācija. No ziņām, kas pienāk katru dienu, gribas saķert galvu.”
Medvedevs nelolo ilūzijas par krievu inteliģences protesta potenciālu: “Krievijas inteliģence, izglītotā sabiedrības daļa nav pieradināta politiskajai cīņai. Pie mums ļoti patīk ieņemt “morālo pozīciju”, sēžot pie datora dīvānā vai krēslā, un nodarboties ar moralizēšanu, kādai vajadzētu būt Krievijas opozīcijai. Visus pēdējos gadus tā arī notika, bet tagad arī tādu iespēju vairs nav.”
Mūsdienu Krievijas sabiedrības vairākums līdzdarbojas diktatūrā, kas šobrīd veidojas: “Būtiska sabiedrības daļa atceras savu padomju pieredzi un atkal sāk to pielietot. Tas ir pārsteidzoši, ja ņem vērā, ka viss notiek uz digitālā kapitālisma fona – visiem rokās viedtālruņi, viss notiek internetā un ļaudis brauc ārzemju automašīnās.
Taču dziļi iekšienē viņi ir padomju ļaudis, kas valsts intereses nostāda augstāk par personības interesēm.”
Tomēr neorganizēta neapmierinātība iedzīvotājos pastāv, un ir laika jautājums, kur un kādos apstākļos tā izlauzīsies.
“Nepilnvērtīgā” neatkarība
Uz “Latvijas Avīzes” jautājumu, kā kaimiņiem uztvert pastiprināto Krievijas militarizāciju un dižošanos ar jauniem superjaudīgiem kodolieročiem, Medvedevs atgādina, ka kodolieroči Putinam ir ļoti svarīgs iebiedēšanas un šantāžas politikas instruments.
Taču ieroču pielietošana ir krietni mazāk ticama nekā 50.–60. gados PSRS laikā. Postimpēriskā Krievija jūt nepieciešamību pastāvīgi izrādīt gatavību uz neprātīgām, radikālām rīcībām, paaugstināt likmes: “Krievijai visu laiku jāproducē draudi un jāizrāda, ka tie ir ticami. Tas ir kas līdzīgs nupat vērotajam piemēram ar Krievijas armijas koncentrēšanu pie Ukrainas robežas. Tā ir nepieciešamība visu laiku izrādīt: mēs varam iznīcināt šo valsti, mēs varam iznīcināt pasauli; tāpēc jums ar mums jārunā, mūs jāpaklausa un jāatceļ sankcijas.
Tā ir tāda aizvainota cilvēka uzvedība, kurš visu laiku cenšas kaut ko salauzt vai sabojāt, lai citi viņam pievērstu uzmanību. Bet Krievija ar to negūst kādas priekšrocības. Tā tikai pasliktina savu tēlu pasaulē. Tas atkal atgādina 80. gadu sākuma PSRS, kad arī vajadzēja visu laiku radīt draudus, lai saglabātu iespaidu pasaulē.”
Runājot par nesen Krievijas ārpolitikā ieviesto “nedraudzīgo valstu” sarakstu, kura jēga vēl nevienam nav īsti skaidra, taču kurā iekļuvušas arī Baltijas valstis, Medvedevs to raksturoja kā kārtējo “rungas politikas” elementu: “Kremlis vēlas demonstrēt: lūk, mēs varam šādu “rungu” pielietot. Tas vēl nenozīmē, ka tā tiks lietota. Tā ir riska, draudu un nenoteiktības politikas maksimizācija. Tas ir galvenais, ar ko Kremlis šobrīd var nodarboties.”
Medvedeva ieskatā Krievijas sabiedrība ir pieņēmusi Baltijas neatkarības faktu, taču vienlaikus tiek kultivēti priekšstati, ka šī neatkarība ir “nepilnvērtīga”, ka valstiskums neko nav devis, cilvēki aizbrauc uz Rietumiem: “Es teiktu, tā ir nevis niknuma, bet postimpēriskā rūgtuma sajūta, tomēr neapšaubot pašu Baltijas valstu pastāvēšanu. Bet šī šovinistiskā, impēriskā nostāja, ka, lūk, mēs jums parādīsim, noliksim tankus pie robežas, tā diemžēl pastāv.”
