Aizvainojums – sieviešu lielākais ienaidnieks. Īpaši attiecībās ar vīrieti! 3
Aizvainojums ir visu sieviešu lielākais ienaidnieks, īpaši asi tas parādās attiecībās ar vīriešiem. Sievietes apvainojas par vīra (sava vīrieša) uzvedību, par viņa rīcību, vārdiem, kad viņai ir slikts noskaņojums, cenšoties sodīt viņu ar savu klusēšanu un atsvešināšanos.
Daudziem tas strādā. Vīrietis neiztur psiholoģisko spriedzi, kuru radījusi sieviete, un iet pie viņas salīgt, dāvina dāvanas un tamlīdzīgi. Ne tāpēc, ka viņam gribas izdarīt ko patīkamu savai sievietei, bet tāpēc, ka viņa ir radījusi apstākļus, kuros psihiski vesels cilvēks nespēj atrasties. Viņš tikai cenšas likvidēt viņas emocionālo apspiešanu.
Aizvainojums nenostiprina attiecības, bet gan lēnām grauj un iznīcina tās. Turklāt būt aizvainotai arī nav viegls darbs, izdomāt galvā dažādas domas, atrasties negatīvā un nomāktā stāvoklī, bez iespējas smaidīt, priecāties…galu galā aizvainojums iznīcina ne tikai paša aizvainotā prātu, bet arī apkārtējo psihi.
Daudzas sievietes to zina, bet turpina apvainoties!
Kāpēc? Mums jau no bērnības ir potējuši ideju par to, ka sievietei laulībā ir jāpilda savi pienākumi, kas aprobežojas ar to, ka mums ir jāgatavo ēst, jāuztur kārtībā māja, un jādzemdē bērni. Par noskaņojumu un emocionālo stāvokli nebija ne vārda.
Sievietes, kuras klausās lekcijas par vēdiskām zināšanām, ir nostiprinājušas sevī pārliecību par to, ka vīrieša pienākumos ietilpst lēmumu pieņemšana, atbildība par sievu, un tiekšanās uz to, lai sieva būtu laimīga.
Viss ir skaidri sadalīts: vīrietim atbildība, sievietei maigums.
Vīrietis, protams, var uzņemties atbildību par to, lai radītu apstākļus sievietei, dotu viņai bērnu, aizsargāt viņu. Taču viņš nenes atbildību par to, kas notiek viņai galvā un to, kā viņa to visu uztver. Viņš absolūti nav vainīgs pie tā. Mēs pārnesam atbildību par savu prātu uz vīrieti, kaut arī tā jau vairs nav viņa ietekmes sfēra.
Kādreiz manas labākās draudzenes puisis viņai atnesa lielu dzeltenu rožu pušķi. Viņš ir vienkāršs vīrietis, un nezina visas smalkās nianses par to, ka dzeltenus ziedus sniedz uz šķiršanos utt. Un kad viņš laimīgs stāvēja pie viņas durvīm ar dzeltenajām rozēm, tad mana draudzene apvainojās līdz sirds dziļumiem, iesita viņam ar šo puķu pušķi un izmeta pa durvīm. Man vajadzēja vairāk nekā stundu, lai paskaidrotu viņai, ka šajā rīcībā nebija ļauna nodoma, ka cilvēks nepārzina tik ļoti krāsu etiķeti, un tikai vēlas viņu iepriecināt, uzdāvinot ziedus, nevis pārtraukt attiecības.
