Kam var noderēt aizvainojums? 0
Slēpts, rūgts, nāvējošs… Tas apklāj mūs pāri galvai un grauž no iekšpuses. Tas saka: mums ir svarīgas attiecības, bet tās ir apdraudētas! Kādus vēl signālus sūta mūsu aizvainojums, apvainošanās un kā tos interpretēt? Par to – psihodrāmas terapeite Jeļena Lopuhina portālā Psychologies.ru.
Šīs emocijas mums katram pazīstamas kopš bērnības. Lai kā mēs censtos no tām atbrīvoties, uzskatot par bērnišķīgām, biežāk tas neizdodas. Un nevajag! – uzskata Jeļena Lopuhina.
Aizvainojumam ir savas funkcijas, mums vajadzētu izprast tā nozīmi un uzsākt nepieciešamo darbu sevī un komunikācijā ar citiem.
Vai taisnība, ka aizvainojums ir bērnišķīgas emocijas?
Jeļena Lopuhina: Jā un nē. Aizvainojums ir sarežģīts pārdzīvojums, kurš katru var piemeklēt jebkurā vecumā. Bērni apvainojas, uzmet lūpu, aizgriežas, aiziet. Tā viņi cenšas iegūt to, ko vēlas. Bet tas ir arī signāls pieaugušajam: manas vajadzības nav apmierinātas, palīdzi man!
Lielākā daļa pieaugušo apvainošanos izrāda citā veidā, taču tas nenozīmē, ka viņi neapvainojas. Un jebkurā vecumā apvainošanās nav vienas emocijas, bet vairāku un daudzveidīgu emociju kombinācija. Starp tām noteikti ir divas galvenās: sāpes un dusmas. Tām var pievienoties bailes, vainas izjūta, kauns. Tādēļ izprast aizvainojuma stāvokli ir tik grūti un piedzīvot to ir tik sāpīgi.
Bieži mēdz teikt: tu tikai neapvainojies…
Tas ir bezjēdzīgi – mēs varam pārtraukt apzināties savas jūtas, izstumt tās zemapziņā, bet mēs nevaram nejust.
Kad es no kāda dzirdu “Es nekad neapvainojos”, es vai nu neticu vai domāju, ka viņam ir lielas problēmas.
Ja tā būtu taisnība, tas nozīmētu: man ne ar vienu nav attiecības. Tāpēc, ka aizvainojums rodas tikai nozīmīgās un it īpaši – tuvās attiecībās. Uz svešiniekiem mēs neapvainojamies, bet esam dusmīgi un sašutuši.
Vai apvainošanās ir destruktīva?
Tajā ir daļa patiesības, bet ne visa patiesība. Tas ir bīstami: visu aizstāt ar daļu. Jā, aizvainojumā ir kaut kas postošs – taču tikai tad, ja mēs ar to nestrādājam, nepieņemam tā vēstījumus.
Tas pilda signāla funkciju, tāpat kā jebkuras emocijas. Apvainošanās – signāls par problēmām attiecībās. Lielām vai mazām – par to jātiek skaidrībā un tikai tad kaut kas jāpasāk. Nav kaitīgs aizvainojums, bet tas, kā mēs pret to izturamies. Ja konstruktīvi strādā ar aizvainojumu, tas var būt noderīgs.
Kam varētu noderēt aizvainojums?
Bez signāla aizvainojumam ir vēl divas funkcijas. Otrā ir regulējošā. Mēs saņēmām signālu: kaut kas ir sabojājies. Mēs varam mēģināt salabot bojājumu, noregulēt attiecības. Ja tas neizdodas, tad spēcīgs aizvainojums, kas nav savienojams ar attiecību turpināšanu, veiks trešo funkciju: palīdzēt tās pārtraukt.
Aizvainojums ir realitāte. Ikviens var atcerēties daudzus aizvainojumus un tieši uz tiem, pret kuriem viņš labi izturējies.
Tomēr ātra apvainošanās ir nepatīkama
Vajadzētu saprast atšķirību: aizvainojums ir pārdzīvojums, un ātra apvainošanās ir rakstura iezīme.
Protams, gadās, ka no mušas izpūš ziloni: tā ir uztveres, pārdzīvojumu un uzvedības iezīme. Tādu cilvēku ir salīdzinoši maz, taču nezin kāpēc kļuvis pierasts spriest: “tikai muļķi apvainojas.” Gadās, ka tāpēc cilvēks mēģina noslēpt aizvainojumu, apspiest to, nevis strādāt ar viņu. Bet, ja turēsiet aizvainojumu sevī, tas uzkrāsies un galu galā iznīcinās attiecības.
Raksta: “aizvainojumi kaitē veselībai”. Tas attiecas uz aizvainojumiem, ko slēp pat no sevis vai citiem. Jebkādas emocijas ietver ķermeņa reakcijas.
Neņemot vērā emocijas, mēs dodam ceļu psihosomatikai.
Mēs nevaram, un mums nevajadzētu atbrīvoties no emocijām: tās palīdz būt saskarē ar realitāti. Šī realitāte ne vienmēr mūs apmierina, emocijas ne vienmēr ir patīkamas, bet labāk ir lietot rūgtās zāles, nekā vispār neārstēties. Aizvainojums ir tādas zāles. Ja pareizi lieto, tās nav inde.
Šīm zālēm nav lietošanas instrukcijas…
… un būtu labi aizpildīt šo plaisu! Ir lietderīgi saprast, kas ar mums notiek. Mēs zinām, kādas zāles jālieto, ja ir augsta temperatūra. Tas pats būtu jāsaprot par mūsu jūtām.
Iesākumā tas palīdzētu novērst iedvesto vainas sajūtu: apvainoties nedrīkst, bet es apvainojos, tātad esmu vainīgs. Tā vietā jāizprot, kāpēc mēs apvainojāmies, tā ir reakcija – uz ko? Cits, tuvs cilvēks, ar kuru man ir attiecības, izdarīja ko tādu, ko, manuprāt, nevajadzēja darīt vai arī neizdarīja to, kas bija jāizdara. Tas viss saistīts ar attiecību līgumu.
Vai tad attiecībās ir līgums?
Noteikti ir! Nerakstīts, bet ne mazāk īsts. Vienmēr ir vienošanās, noteikumi. Tas ir savstarpējas pieslīpēšanas rezultāts, un cerības balstās uz šo pieredzi. Piemēram: draugs man vienmēr apsveica dzimšanas dienā un pēkšņi nē, neko pat nepaskaidroja. Vai arī vīrs parasti mazgā traukus, bet šodien nenomazgāja un neteica “esmu noguris” vai “galva sāp”, bet vienkārši atstāja virtuvi. Es jutu dūrienu: kas noticis?
Bez vispārējām cerībām, ko rada tuvas attiecības, piemēram, savstarpējs atbalsts, mūsu kā pāra interešu prioritāte, te ietilpst tas, kas attīstījies attiecībās. Dažos pāros ir pieņemts no rītiem sasveicināties, bet citos nav. Ja tā ir pieņemts, tomēr kāds nav sasveicinājies, tas aizvaino: viens cilvēks maina deju, ko dejojām kopā.
Bet cerības ne vienmēr ir reālas…
Jā, tas vienmēr ir mans priekšstats par līgumu. Varbūt es pieņemu vēlamo par esošo, tāds ir jautājums! Sākot visu noskaidrot, es varu atklāt, ka tikai es sveicinājos no rītiem un man pat nekad neatbildēja, un es beidzot to pamanīju.
Tomēr vairumā gadījumu apvainojas par īstu līguma pārkāpumu. Mēs ne vienmēr labi saprotam viens otru, un līgums dzīvās attiecībās prasa pastāvīgu pārskatīšanu, ja vien vēlamies saglabāt šīs attiecības. Mums vienmēr ir gaidas, un no gaidām rodas cerības. Cits variants – mēs neapzināti ierakstījām savā līguma izpratnē cerību iegūt to, kas mums iepriekš nebija.
Varētu kādu šādu cerību piemēru?
Lūdzu: sieva domā, ka tad, kad piedzims bērns, vīrs palīdzēs. Pēc viņas domām, viņam vajadzētu pavadīt vairāk laika mājās, vairāk rūpēties. Tās nav tik nereālas cerības, tā notiek, bet viņas dzīvē nē, jo vīra pasaules uztverē bērns neko nemaina. Sieva apvainojas: viņas cerības neattaisnojās.
Ja viņa un laulātais pārrunā situāciju, ir iespēja rast risinājumu. Ja vīrs saka: “Nē, es nevaru pavadīt vairāk laika mājās”, ir vērts vienoties par kaut ko citu, kas atjaunos līdzsvaru. Bet noteikti vajag kaut ko, kas apstiprina: viņam viņu attiecības ir patiešām vērtīgas.
Ko vajadzētu darīt ar aizvainojumu?
Pēc kāda notikuma mēs jutāmies kā saņēmuši sitienu vai šāvienu.
Pirmā lieta, kas sev jāpasaka: “es apvainojos”, nevis “es neapvainojos”. Tas ir, jāatzīst savas jūtas.
Otrais solis ir uzdot jautājumu, par ko tādas emocijas signalizē. Par man būtisku attiecību stāvokli, par vārīgajiem punktiem – to visu var uzskatīt par uzdevumiem turpmākai izaugsmei.
Trešais ir tikt skaidrībā ar situāciju. Kāda partnera rīcība izraisīja aizvainojumu? Kas tieši mani sāpināja? Vai manas cerības atbilst nerakstītajiem attiecību noteikumiem, vai tas ir tikai mans sapnis par to, kādas tās varētu būt? Aizvainojums var liecināt nevis par to, ka otrs sācis sliktāk izturēties, bet es kļūdījos, novērtējot attiecības.
Ceturtais solis – uzņemties atbildību. Otrs ir atbildīgs par savu uzvedību, un es esmu atbildīgs par situācijas analīzi un gatavību izlīgt. Ja man nav pietiekami daudz informācijas, tad mans uzdevums ir sarunāties ar citiem, lai to saņemtu.
Piektais solis ir aprunāties ar otru, uzzināt, kā viņš redz situāciju. Vai tas ir pārpratums vai arī saskaramies ar mūsu vērtību un priekšstatu par tuvām attiecībām neatbilstību?
Sestais solis ir labot līgumu, atjaunot attiecības citā līmenī. Iespējama jauna satuvināšanās, ja apvainotājs apstiprina attiecību nozīmīgumu. Tam, kurš atzinis, ka aizskāris otru, nav noteikti jālūdz piedošana – vajadzīga tikai gatavība pieņemt otra pārdzīvojumus un vēlme mainīt nepatīkamo situāciju. Ja gatavības nav, neizbēgama distances palielināšanās.
Ja nu viņš pēkšņi sacīs: “Tie ir nieki”?
Varbūt. “Tu visu izdomāji”, “netaisi no mušas ziloni” vai “es negribu par to runāt”. “Sekundārais” aizvainojums, kad atgriezeniskā saikne tiek noraidīta, ignorēta vai par atbildi seko uzbrukums: “tu pats esi vainīgs”, var būt daudz spēcīgāks nekā pirmais. Mēs to nolasām kā “tu neesi man nozīmīgs” un sajūtamies vientuļi un neaizsargāti. Tad secinājumi jāizdara no šīm sajūtām.
Lai atjaunotu līdzsvaru attiecībās, var būt lietderīgi palielināt distanci ar šo cilvēku un pat pārdomāt attiecību dzīvotspēju.
Ja uzvedīsies, it kā nekas nav noticis, vai turpināsi konfliktus, attiecības pakāpeniski, bet neizbēgami tiek iznīcinātas.
Vai mēdz būt savstarpēji aizvainojumi?
Mēdz. Bet katrs savu uztver tā, it kā otrais būtu sarāvis vienu no pavedieniem, kas abus vienoja. Tālāk rodas sajūta, ka ir atņemts kaut kas vērtīgs, es pārdzīvoju sāpes un vēlos atgūt šo vērtību. Drīz vien rodas dusmas uz otru: viņš pārkāpa līgumu, tas ir nepareizi.
Savas dusmas tiek subjektīvi uztvertas kā taisnīgas, tās mudina kaut ko pasākt, lai atjaunotu taisnīgumu. Aizvainojuma sāpes apstiprina, ka ir “mēs”. Dusmas un protests veicina “mēs” iznīcināšanu. Tāpat kā centrbēdzes un centrtieces spēki – tie plēš mūs uz pusēm.
Kurš no tiem uzvarēs?
Ja paliek tikai dusmas, aizvainojuma vairs nav. Tā ir funkcija, kas saistīta ar šķiršanos. Sāpes mudina mūs samierināties, atjaunot attiecības, iespējams, jaunā līmenī. Taču attiecības pēc aizvainojuma neizbēgami kļūs citādas. Ja es jūtu, ka mūsu emocionālā saikne ir pārrauta, tad, lai pārtrauktu ciest, otram jāsper solis, tad stāvoklis izlīdzināsies.
Tad es mēģinu runāt, lai atjaunotu to “mēs”, kas tika sabojāts. Jo vairāk ieguldīju mūsu attiecībās, šajā “mēs”, jo vairāk esmu no tām atkarīga, jo vairāk ciešu. Ja man nav nekā cita, tikai šīs attiecības, tad es pārdzīvoju šo aizvainojumu kā vraku.
Kā pārdzīvot tādu sabrukumu un atgūties no tā?
Ir divi veidi: vai nu atjaunojot attiecības, kad tiek atjaunots “mēs”, kas kļuvis par daļu no mana “es”, vai arī izbeidzot tās fiziski un iekšēji. Otrā gadījumā es atjaunoju sava “Es” integritāti jau atsevišķi – tas ir grūts, bet atrisināms uzdevums.
