Aizstāvoties nodur zagli 13
Mazdārziņu mājas apzog bieži, sevišķi ziemā, kad to saimnieki nav uz vietas un nav liels risks iekrist. Taču ne vienmēr zaglim laimējas. Bet aizturot jābūt prātīgam, jo arī pats upuris vai zagļa ķērājs var iedzīvoties nepatikšanās, pat nokļūt cietumā. Kā tas sanācis Gintam.
Metālzagļa sirojums
Tas notika dārziņu kooperatīvā “Nektārs” Rīgā, Bukultos, 2015. gada 23. janvārī pēc astoņiem vakarā. Kā man stāstīja Gints un ko var lasīt arī tiesas spriedumā (nianses atšķiras, bet ne būtība), viņš tajā dienā bija atgriezies no darba metāla apstrādes darbnīcā un savā mājiņā sācis gatavot vakariņas.
Tobrīd 33 gadus vecais Gints izdzirdējis, ka ārā nikni sāk riet viņa suns. Bijis jau tumšs, taču pa logu Gints pamanījis vīrieša siluetu, kurš kaut ko stūma ratiņos pa līdzās esošo dzelzceļa uzbērumu.
Tas viņam licies aizdomīgi vēl jo vairāk tāpēc, ka kooperatīva mājiņas apzog regulāri: visu iespējamo metālu, vārtus, stabus, dažādus priekšmetus, ko vien var aiznest.
Gints iepriekš redzējis izjauktas un pamestas mantas, pazīst apzagtos. Nereti uz viņu pašu kritušas aizdomas, jo ir viens no retajiem, kurš arī ziemā dzīvo kooperatīvā. Tāpēc nācies skaidroties, ka viņš nav zaglis.
Te jāpiebilst, ka Gints divus gadus studējis juristos, bijis studentu apmaiņas braucienā ASV, tur uzkavējies septiņus gadus, pārmetis dažus kūleņus dzīvē un atgriezies uz dzīvi Latvijā.
Katrā ziņā, cik zināms, nav no kriminālajiem elementiem un sitas pa dzīvi, kā māk, arī šobrīd nodarbojas ar metālapstrādi un kokapstrādi. Iepriekš nav sodīts.
Skrējiens pakaļ zaglim beidzas ar nāvi
Nu un Gints nolēmis cilvēku, ja tas izrādītos zaglis – un kurš gan cits pa nakti ziemā pa dārziņiem varētu pārvietot priekšmetus? –, aizturēt un nodot policijai.
Saģērbies un, līdzi ņemot mobilo telefonu, suni un paštaisīto nazi, lai vajadzības gadījumā būtu ar ko aizstāvēties, izgājis ārā. Suns apklusis un abi devušies pa bērnu ratiņu pēdām, kas lukturīša gaismā bijušas labi redzamas uz dzelzceļa uzbēruma.
Tās aizvedušas uz vienu no dārza mājiņām, no kuras atskanējis troksnis. Kāds ko lauzis, uz grīdas krituši priekšmeti. Gints stāvējis klusu. Mājiņā nebijis gaismas, varējis noprast, ka īpašnieki tur neatrodas. Pēc kādas minūtes Gints redzējis, ka zaglis ar maisu iznāk no mājiņas.
Viņš uzkliedzis, lai apstājas. Zaglis no viņa bijis apmēram 15 līdz 20 metru attālumā, apgriezies, nometis maisu un sācis bēgt. Viņš sācis skriet pakaļ zaglim, bet suns palicis aiz sētas.
Nodomājis, ka policijai zvanīt nav jēgas, jo rezultāts būtu kā parasti: policija atbrauktu, bet zaglis paspētu aizbēgt un paliktu nenotverts. Tā Gints izlēmis veikt civilo aizturēšanu.
Skriešana un lēkšana notikusi pāri vairākām sētām, kuras atdala dārziņus. Attālums sarucis līdz pieciem – desmit metriem un ķērējs jutis, ka pamazām panāk bēgli. Gints bija nolēmis zagli aizturēt un nodot policijai.
Kad bēglis bijis jau gandrīz panākts, Gints neveiksmīgi ar drēbēm un zābakiem aizķēries aiz stiepļu žoga, kam lēcis pāri, un palicis karājamies ar galvu uz leju. Bēglis to pamanījis, apgriezies un uzbrucis, uzkrītot virsū.
Bēglis sitis un žņaudzis, ar abām rokām izdarījis sitienus viņam pa galvu, iesitis ne mazāk kā 15 reizes. Vienlaikus zaglis mēģinājis viņa rokas noraut nost no sejas, lai varētu piekļūt kaklam.
Sitienus Gints atvairījis ar kreiso roku, sākotnēji ar abām rokām, bet sapratis, ka ir bezpalīdzīgā stāvoklī un, lai glābtu savu dzīvību, ar vienu roku turpinājis aizsegt seju, bet ar otru roku sataustījis nazi makstī pie jostas un nezināmā virzienā izdarījis dūrienus. Zaglis tajā laikā bijis viņam virsū.
Gints neveiksmīgi mēģinājis viņu atgrūst. Bet palicis bail, ka var ne tikai tikt savainots, bet pat nosists, tāpēc izvilcis nazi un dūris: kā vēlāk izrādījās, gan sānos, gan krūtīs, gan mugurā, gan kājā.
Cik reizes dūris, neatceroties. Kad nogrūdis bēgli no sevis un izrāvies, apstājies metrus desmit nostāk no bēgļa, kurš mēģinājis piecelties pie sabojātā žoga un aplauztā upeņu krūma… Gints kliedzis, lai netuvojoties, un zvanījis Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai un pēc tam policijai.
Skrējis pretim ārstiem un policijai un atvedis viņus uz notikuma vietu. Bēglis pa to laiku sēdējis, atspiedies pret žogu un elsojis. Sazvanījis arī draugu, kurš atskrējis.
Cietušajam palīdzību nemēģinājis sniegt, jo baidījies no viņa un īsti nezinājis, ko darīt. Ārsti atbraukuši pēc 15–20 minūtēm, palīdzējis nest nestuves. Pēc aptuveni pusstundas ieradusies policija.
“Veicu savu pilsoņa pienākumu, lai aizturētu zagli un nodotu viņu policijai. Aizturēšanas laikā sanāca tā, ka vajadzēja sevi aizstāvēt, tāpēc izmantoju nazi,” man saka Gints.
Tiesā viņš norādīja, ka, atstājot dārza mājiņu, kā ierasts, bijis līdzi mobilais telefons un arī nazis makstī – kā jau metālapstrādes speciālistam, bet viņš nebija domājis aizturēt zagli, taču aizturēšana bijusi likumsakarīga notikumu attīstība. Sācies skrējiens, un viņš nevarējis paredzēt, kā tas beigsies.
Policiju nesauca, jo tam nebija laika, zaglis būtu paspējis aizbēgt. Kad viņš skrēja zaglim pakaļ, domāja, ka varēs zagli aizturēt bez vardarbības, piemēram, turot aiz apģērba līdz brīdim, kad atbrauc policija.
Starp citu, izmeklēšanā arī tapa skaidrs, ka noslepkavotais bijis zaglis, pie viņa atrada knaibles, maisā – dažādas mantas.
Tiesa saprot, bet…
Policijas izmeklēšanas grupa veica izmeklēšanas eksperimentu – tas atbilda Ginta liecībām, draudi viņa dzīvībai bijuši nepārprotami un viņš glābis savu dzīvību. To atzina arī tiesa, tomēr Gintu tiesāja par slepkavību, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, par ko draud cietumsods līdz diviem gadiem.
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pagājušā gada novembrī viņam piesprieda astoņu mēnešu cietumsodu. Tāpat Gintam jāsamaksā 800 eiro noslepkavotā brālim kā materiālā kompensācija, pa 3000 eiro katram no noslepkavotā diviem bērniem kā morālā kompensācija un jāatmaksā valstij 1800 eiro, kas tika izmaksāta cietušajiem (brālim, bērniem).
Tiesnese Dina Bondare savu lēmumu spriedumā skaidro ar to, ka konkrētajā gadījumā neesot bijis vajadzīgs izdarīt tik daudz dūrienu, uzbrucēju varēja neitralizēt, durot plecā un rokās, nevis vietās, kur atrodas dzīvībai bīstami orgāni.
Tā nu viens dūriens arī trāpījis sirdij un plaušām, kas arī bijis nāvējošs. Zaglis nomira Neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā. Rezultātā: aizstāvības nesamērīgums ar apdraudējuma raksturu un bīstamību, vērtē tiesa.
Ironiskā kārtā visi pārējie dūrieni tika klasificēti kā viegli miesas bojājumi.
Tiesnese D. Bondare norāda, ka, paša spēkiem mēģinot aizturēt zagli, turklāt teritorijā, kas ziemas sezonā praktiski nav apdzīvota, Gints pats pieļāva risku, ka viņa dzīvība un veselība var tikt apdraudēta. Tas arī notika, jo mūkošā persona, izmantojot sev labvēlīgus apstākļus, viņam uzbruka, uzmetoties virsū.
Tāpat tiesnese uzskata, ka apsūdzētais vispār nav izvērtējis, kā zagļa aizturēšana reāli tiks īstenota. Aizturēšana pati par sevi nozīmē fizisku konfrontāciju, un iepriekš nevar zināt, kādi ir likumpārkāpēja nodomi, kāds viņa psihiskais un fiziskais stāvoklis. Pašsaprotami, ka jebkurā gadījumā zaglis centīsies izdarīt visu, lai netiktu aizturēts un nenonāktu likumsargu rokās, norāda tiesnese.
Noslepkavotais, spriežot pēc apraksta eksperta atzinumā, nebūt nebijis atlētiskas miesas būves, savukārt apsūdzētais, būdams fiziski labi attīstīts un ilgus gadus strādājis fizisku darbu, uz savu fizisko spēku vairs nepaļāvās, visticamāk, baiļu dēļ.
Pēc tiesneses domām, likumpārkāpēju aizturēšana tomēr ir profesionāļu uzdevums, arī pašas policijas amatpersonas iesakot atturēties aculieciniekiem aizturēt vainīgos.
Gints tiesā atzina, ka pārsniedzis nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, atzina savu vainu pilnībā. Nožēlo, ka ir gājis bojā cilvēks. Tomēr Gints spriedumu pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā un atrodas brīvībā.
Šogad bija nozīmētas divas tiesas sēdes, bet abas nenotika: vispirms traumas dēļ uz tiesu nevarēja ierasties apsūdzētais, pēc tam saslima advokāts. Tiesvedība atsāksies oktobrī.
