Monika Zīle: Aizstāvot baņķieri Rungaini 69
Aizvadītajā nedēļā īstu sabiedrības viedokļu cunami izraisīja “Swedbank” galvenā ekonomista Mārtiņa Kazāka intervija tīmeklī. Citstarp finansists tur pieminēja, viņaprāt, Latvijas pensionāru lielos mājokļus, kuros paši vecie ļaudis nesaskatot dzīves līmeņa paaugstināšanas resursu: mainiet vai pārdodiet un būs līdzekļi vajadzībām, ko tagad nevarat atļauties. Tēmu gluži kā diriģenta zižļa mājienu gaidījis korists tūdaļ pārķēra un ar iedvesmu krāšņi attīstīja investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, jau daudz konkrētāk vērsdamies pret senioru bezkaunīgo alkatību: šie prasot palielināt pensijas, lai paturētu savus trīsistabu dzīvokļus, esot jābeidz apmierināt viņu dižmanīgās iegribas! Atbalss bija paredzama – baņķiera virzienā lidoja kā steigā sagrābstīti verbāli gruži, tā pamatīgi akmeņi. Kritiķi vilka gaismā Rungaiņa kunga grēkus, ieskaitot neviennozīmīgos padomus “Liepājas metalurga” lietā, un atcerējās agrāk notikušus viņa uzbrukumus pensionāriem: ka vecūkšņiem pietiktu ar nelielu ikmēneša pabalstu un tērēt sociālā nodokļa miljonus šīs finansiālu pienesumu nedodošās armijas lološanai nav prāta darbs. Apmēram tā.
Ziņu arhīvos saglabātos baņķiera uzskatus pamatīgāk aplūkojušie tur saskatīja slimīgu augstprātību un pat cilvēknīšanu. Secinājums visnotaļ pārsteidzīgs, tāpat kā godājamā finansista spriestspēju apšaubījums. Tiesa, no viņa pēdējā pauduma šķietami izriet, ka visi Latvijas “penši”, Latgales pierobežā dzīvojošos ieskaitot, gozējas lepnos trīsistabu apartamentos. Bet labi skolotām personībām piemīt plaša iztēle, un mēs nevaram prasīt, lai augsti titulēti finansisti pilnīgi visu pamatotu ar statistiku un faktiem. Rungaiņa kunga spīvumā pret pensionāriem pat zaļš psihologs nesaskatīs ne naga melnuma naida un sacīs, ka šo paudumu sakne, iespējams, slēpjas tikai gerontofobijā jeb bailēs no vecuma.
Fobija nav garīga vaina, kuras dēļ ierobežo rīcības spējas. Absolūti ne. Gandrīz visi cilvēki negrib kaut kam pieskarties, nevēlas ieraudzīt, nonākt tuvumā utt. Lūk, Napoleona biogrāfi izpētījuši, ka imperators paniski baidījies no baltas krāsas un zirgiem un atradies tuvu samaņas zaudēšanai, uz balta ērzeļa pozēdams māksliniekam. Savukārt Pēterim I lielas tukšas telpas uzdzina šermuļus, ko apstiprina viņa mazais namiņš Liepājā. Baidīties no vecuma ir tas pats, kā ģībt, ieraugot zirnekli. Sievietes to atzīt nekautrējas – daiļais dzimums pretīgumu izspiedz vai citādi skaļi neitralizē. Vīrieši savas fobijas lielākoties cenšas noslēpt zemapziņas dzelmē, bet negantnieces pamanās izspraukties dažādos veidolos. Kā, piemēram, baņķierim Rungainim. Varbūt. Ko mēs zinām, varbūt viņu ik dienas šausmina kādi ikvienu normālu vīrieti satraucoši signāli par vecuma tuvošanos. Ja svilsti šo sajūtu ellē un limuzīnā pie luksofora apstājies, vienmēr ieraugi kādu klunkurojam ar spieķīti, tad vēlme izskaust večus kā šķiru vai vismaz ierobežot ir tikai pašaizsardzība. Nekāda ļaunuma.
Tiesa, Rungaiņa kungam izraisa netīksmi arī laucinieki – ja valdība vērīgāk ieklausītos viņa padomos un sadzītu visus pilsētās, tad… Ai, nevaicājiet viņam, kas tādā gadījumā notiks ar provinces pensionāru milzīgajiem dzīvokļiem un greznajām pilīm. To, iespējams, zina “Swedbank” galvenais ekonomists, kura fobija pagaidām uzvedas rāmāk. Tik un tā – būsim iecietīgi un nepiedēvēsim katram viņu sprediķojumam pārāk lielu nozīmi.
