Juris Ciganovs: Krievijā vēsturniekam draud ar tiesu par “nepareizās” vēstures tēmas pētīšanu 14
“Sliktais” kalendāra datums 16. marts nu ir pagājis šogad bez lieliem starpgadījumiem, vien kāds vairāk morāli apskādēts rakstošs brits, kas piebrēca pilnu Brīvības pieminekļa laukumu un pēc tam arī sociālos tīklus par “fašistiem Latvijā” un “preses brīvību Krievijā”. Latviešu leģiona tēma mūsu austrumu kaimiņvalstī vienmēr ir bijusi gana specifisku interešu objekts, par latviešiem vācu armijā savādāk kā par “nacistiem” un “kara noziedzniekiem” runāt publiski tur nav pieņemts. Plašākai sabiedrībai ir zināms, ka arī paši krievu karavīri gana kuplā skaitā Otrā pasaules kara laikā bija dienējuši zem hitleriskās Vācijas karogiem. Pašreiz akadēmiskā vidē figurē skaitļi no 800 000 līdz 1,5 miljoniem – tik daudz Padomju Savienības pilsoņu skaitījās vācu dienestā karā, ko Krievijā joprojām sauc par Lielo Tēvijas karu (skaitļi ir tik atšķirīgi, jo ne visi pētnieki šajā skaitlī iekļauj karavīrus no tolaik okupētajām Baltijas valstīm, Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas, kuri par padomju pilsoņiem pret savu gribu kļuva 1939. – 1940. g.). Tieši tāpēc daži Krievijas vēsturnieki savos pētījumos runā par pilsoņu karu šajā laikā, bet, izrādās, ka tā domāt ir maldīgi. Un oficiālā valsts vara viņiem to “tēvišķi” norāda. Izrādās, ka tur ir vēstures tēmas, kuras pētīt ir ne tikai nepareizi, bet arī kaitīgi.
Šā gada 1. martā Krievijas Zinātņu akadēmijas vēstures institūtā Sanktpēterburgā vēsturnieks Kirils Aleksandrovs aizstāvēja savu doktora disertāciju par tēmu “Krievijas tautu atbrīvošanas komitejas militāro formējumu ģeneralitāte un virsnieku sastāvs. 1943. – 1946.” – šis pētījums ir par Vācijas pusē karojošo ģenerāļa Vlasova komandētās armijas virsniecību, un, vismaz spriežot pēc visiem interesentiem pieejamās disertācijas autoreferāta, šajā darbā nav ne nacisma slavināšanas, ne Hitlera cildināšanas, ne padomju armijas uzvaru noliegšanas – pētnieks vienkārši analizējis 180 vlasoviešu biogrāfijas, norādot iemeslus, kāpēc šie cilvēki pārgāja karot vācu pusē, analizējot arī kopējo kara situāciju. Protams, redzams autora subjektīvais viedoklis par Staļina režīmu. Izrādās, ka šādas tēmas pētniecība nav vēlama. Vēsturniekam Aleksandrovam piedraudēts ar tiesas darbiem. “Es negribu, lai šo cilvēku nošautu vai ieliktu cietumā. Es gribu, lai šādu disertāciju vairāk nebūtu,” tā teica viens no sūdzētājiem prokuratūrā, Sanktpēterburgas Likumdošanas sapulces deputāta Vitālija Milonova palīgs Anatolijs Artjuhins. Arī institūta direktors Nikolajs Smirnovs atzina, ka “attiecīgas instances” viņam ieteikušas šīs disertācijas aizstāvēšanu atcelt. Kad raidstacija “BBC” jautāja pašam pētījuma autoram, kāpēc tad viņu apsūdz nacisma reabilitācijā, K. Aleksandrovs atbildēja: “Daži cilvēki uzskata, ka vispār neko, izņemot “Komunistiskās partijas īso kursu”, pētīt nedrīkst.” Uz jautājumu, ko viņš pats domā par Vlasovu un viņa armiju, pētnieks atbildēja, ka nekad Krievijas vēsturē nav bijusi situācija, ka krievu karavīrs pārietu karot ienaidnieka pusē pret savējiem. Otrā pasaules kara gados tādu bija, kā jau teikts, apmēram pusotra miljona cilvēku, un to nevar izskaidrot ar nejaušību vai cilvēku personības morālo degradāciju. Ignorēt šo faktu nevar, un K. Aleksandrovs savā pētījumā tikai analizēja, kāpēc notika šī masveidīgā pāreja ienaidnieka rindās.
Par to, kā Krievijā šodien pret Vlasova un viņa armijas vēstures pētniecību izturas oficiālā vara, jautāju vienam no lielākajiem šīs vēsturiskās tēmas pārzinātājiem, Krievijas pretlielinieciskās pretošanās kustības muzeja Podoļskā zinātniskajam līdzstrādniekam, vēsturniekam Sergejam Drobjazko (viņš ir vairāku akadēmisku pētījumu par padomju pilsoņu dalību vācu militārajos formējumos autors). Viņš teica: “Tas, kas notika ar K. Aleksandrovu, arī parāda, kāda ir varas attieksme. Tagad redzams, ka ir tādas tēmas, kas jāpēta vienā noteiktā politiskajā griezumā. Nedomāju, ka Aleksandrovu notiesās – nav par ko, bet attieksmi pret šādiem pētījumiem šī pēc savas būtības “pīāra” kampaņa labi nodemonstrēja.” Tātad – politiskās konjunktūras norādītās “svētās vēstures lappuses” var atspoguļot tikai “pareizi”. Nupat mūs sasniedza ziņa, ka no amata atlaists Krievijas Federācijas Valsts arhīva direktors Sergejs Mironenko, jo viņa vadītā arhīva darbinieki nodevuši atklātībai dokumentus, kuri atmasko padomju laikā un arī tagadējā Krievijā kultivēto mītu par “28 panfiloviešu varoņdarbu” kā pēckara gados žurnālistu izdomātu fikciju.
Starp citu – K. Aleksandrovs savu darbu aizstāvēja un doktora grādu ieguva…
