Atis Klimovičs: No šiem vārdiem, ka mēs patiešām mācāmies aizsargāt savu zemi, mājas, tuviniekus, nav jākaunas 12
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Jebkuru lietu iespējams padarīt par absurdu, vajag tikai nedaudz papūlēties – piemēram, it kā naivi uzdodot jautājumu, vai aizsardzības mācība skolās nav tas pats, kas obligātais dienests.
Viens otrs emocionāli izpaudies, jautājot – vai vēlamies izaudzināt cilvēkus, kas tiek skoloti nogalināt? Te vēlams apstāties un konkrēti atbildēt, ka šī mācību kursa ieviešana paredz dot pirmās iemaņas jauniešiem, lai tie būtu zinoši un spējīgi iesaistīties Latvijas valsts aizsardzībā.
No šiem vārdiem, ka mēs patiešām mācāmies aizsargāt savu zemi, mājas, tuviniekus, nav jākaunas.
Te vērts citēt atvaļināto Latvijas Bruņoto spēku komandieri Raimondu Graubi, kura ieskatā valsts pastāv tik ilgi, kamēr kāds šīs valsts pilsonis ir gatavs ar ieročiem rokās cīnīties par to.
Normāli ir domāt un zināt, ka valsts ne tikai attīstīsies, bet arī tiks aizsargāta.
Var citēt arī Valsts prezidentu Egilu Levitu, kas 1991. gada janvāra barikāžu sakarā norādījis uz nepieciešamību sevi aizstāvēt atbilstoši katra laika iespējām.
Toreiz bija nevardarbīga pretošanās ar traktoriem, ugunskuriem un dziesmām. Nebija valsts, savas policijas, armijas, Zemessardzes, tagad tas viss ir. Un mēs mācāmies – ne tikai skolnieki aizsardzības mācības priekšmetā.
To patiesībā dara visai prāva sabiedrības daļa, turklāt ne tikai Bruņotie spēki.
Aizvien vairāk palielinās izpratne par to, ka Latvijas aizsardzība nav tikai to personu pienākums, kam rokās ieroči. Kas darāms tādos gadījumos, ja kaut kur mums “draudzīgas” valsts organizēti parādās zaļie cilvēciņi, tagad zināms arī daudzās pašvaldībās.
Saskaņotas darbības šo nelūgto viesu apturēšanai un neitralizēšanai ir bijis pavisam konkrēts scenārijs kopīgajās mācībās ar armiju, Zemessardzi un citām spēka struktūrām. Gājis dažādi.
Sākumā bijis pietiekami daudz pārsteiguma, neizpratnes un reizēm pat nespējas iztēloties reālu krīzi un nopietnu konfliktu mūsu valsts teritorijā, kas liedzis mācībās piedāvāt atbilstošus risinājumus radušos problēmu risināšanai. Tagad situācija daudzviet ir atšķirīga.
Mums jāzina, ka Madonas, Gulbenes un Liepājas vadītāji ir ne tikai dzirdējuši, bet arī ir gatavi rīkoties, lai aizstāvētu savas pilsētas pret nelūgtiem viesiem.
Šāda informētība var nākt tikai par labu, tā vairo izpratni un palīdz pašapziņai.
Par darbiem jāzina daudz vairāk – it īpaši par veikumu valsts aizsardzībā. Un nevajag baidīties no tā, ka, nedod, Dievs, nepasakām tik kaut ko tādu, ko citi varētu pārprast. Arī otrā robežas pusē jāzina, ka Jēkabpils, Ventspils un Kuldīga aizstāvēsies.
Vēlēdamies turēt slepenībā ar aizsardzības nozari saistīto informāciju, un bieži tam ir reāls pamats kā klasificētai informācijai, zaudējam komunikāciju ar sabiedrību. Pie tam lielu sabiedrības daļu.
Ja tā nebūtu, Zemessardzes bataljoni nespētu uzņemt visus gribētājus, vismaz ne uzreiz. Tagad šīs komunikācijas ir par maz, informētība par valsts aizsardzību tomēr nepietiekama – vai to neapstiprina pretestība valsts aizsardzības mācības ieviešanai?
