Marita Matisena: Aizstāvēt valsti – pienākums, nevis izvēle 8
Autore: Marita Matisena, Igaunijas Atlantiskā līguma apvienība
Aptuveni pirms desmit gadiem Igaunijā darba kārtībā bija diskusijas par obligātā dienesta atcelšanu, kas galu galā nenotika. Lai gan vēl pirms dažiem gadiem tas tika uzskatīts par novecojušu drošības modeli, tas joprojām šķiet visefektīvākais tādām mazām valstīm kā Baltijā, īpaši pēc Krievijas darbībām Austrumukrainā un Krimā.
Tagad Igaunijā tiek apspriesta obligātā dienesta sākšana arī sievietēm. Līdz ar regulāro dienestu Igaunija paredz arī ieviest kiberiesaukumu, lai iesaistītu vairāk cilvēku dienestā un veidotu spēcīgāku aizsardzību arī kiberjomā.
Pēc aukstā kara bija laiks, kad daudzas Eiropas valstis pārgāja uz brīvprātīgo armijām, jo militārie draudi bija gandrīz izzuduši. Tajā “zelta laikā” vairs nebija vajadzības pēc lielām armijām, jo tolaik nebija tiešu draudu Eiropas valstīm. Taču situācija pārmainījās. Pērn Varšavā visas NATO dalībvalstis vienprātīgi lēma, ka Krievija ir drauds Eiropas drošībai. Neviens vairs nerunā par militāro un aizsardzības izdevumu samazināšanu, gluži pretēji, vairākums valstu cenšas tos palielināt.
Pārmainoties drošības videi, daudzu Eiropas valstu darba kārtībā atgriežas jautājums par obligātā dienesta atjaunošanu.
Diskusijas par tā atsākšanu ir guvušas opozīcijas atbalstu Polijā. Arī Rumānijā daudzi politiķi vēlas to atsākt. Zviedrija atcēla obligāto dienestu 2010. gadā, bet šogad ir to atjaunojusi gan jauniešiem, gan jaunietēm, galvenokārt Krievijas rīcības dēļ. Debates par iesaukuma atjaunošanu notiek arī Francijā, Itālijā, Vācijā un Apvienotajā Karalistē. Tā kā Baltijas valstis vienmēr ir asāk izjutušas varbūtējo apdraudējumu no Krievijas, Lietuva atjaunoja iesaukumu 2015. gadā un pērn pastāvīgi atjaunoja obligāto dienestu. Igaunija nekad nebija to atcēlusi. Neitrālajām valstīm, kā, piemēram, Austrijai, Somijai vai Šveicei, iesaukums ir palicis kā arguments, ka ir svarīgi uzturēt stipru armiju, jo citām valstīm nav pienākuma tām palīdzēt konflikta gadījumā. Es apgalvotu, ka konflikta risks Šveicē ir daudz zemāks nekā Baltijā. Tāpēc nav jēgas neieviest obligāto dienestu vienā Baltijas valstī. NATO alianse ir spēcīga, bet katra saite ir tik stipra, cik tās vājākais posms.
Mūsu valstīs obligātajam dienestam ir arī liela simboliska nozīme, dodot tām iespēju apliecināt vēlmi aizsargāt sevi. Tik mazām valstīm kā Baltijā nav daudz ko spriest par obligāto dienestu, jo mūsu iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā dažu valstu profesionālās armijas. Mūsu drošības un aizsardzības pamats ir dalība NATO, kur mūsu pašu aizsardzības spēju attīstīšana ir pirmais solis. Taču iesaukums joprojām paliek galvenais elements. Bez apmācītiem cilvēkiem nav iespējams lāgā izmantot bruņojumu vai tehnoloģijas, bet bez iesaukuma nav daudz cilvēku, ko apmācīt. Tādās valstīs kā mūsējās rezerves armija ir visefektīvākais nacionālās aizsardzības veids.
Nacionālajā aizsardzībā nekad nekā nav par daudz. Ikviens var un viņam jādod pienesums aizsardzībā. Savas valsts aizsardzībai nevajadzētu būt kam tādam, ko mēs varam izvēlēties. Tam jābūt katra pilsoņa pienākumam. Aizsardzības griba sākas mājās un turpinās skolā un obligātajā dienestā. Taču obligātais dienests nav tikai prasme lietot ieroci vai pārvietoties dubļos. Mūsdienās tas drīzāk līdzinās skolai, dabiskai mūsu dzīves daļai, kur mēs mācāmies strādāt kopā, mācāmies aizstāvēt sevi un savu valsti, sazināties ar atšķirīgas izcelsmes cilvēkiem, uzzināt vairāk par savu valsti un saviem pilsoņa pienākumiem, par drošības apdraudējumiem un nacionālās aizsardzības kopējo mērķi. Tas arī mazina plaisu starp militārpersonām un civilistiem un veicina sabiedrības saliedētību.
Obligātais dienests līdz ar citām priekšrocībām ir arī daudz lētāks. Lai gan brīvprātīgo armijās karavīru skaits ir mazāks, personāla izmaksas ir daudz augstākas, jo algām jābūt konkurētspējīgām ar privāto sektoru. Obligātais iesaukums līdz ar alternatīvo dienestu ir labs veids, kā iesaistīt armijā datorprogrammētājus, valodas un citu jomu speciālistus, kas citādi varbūt nekad nepievienotos armijai, galvenokārt algu dēļ, kas privātajā sektorā ir daudz augstākas. Kibertelpai un kiberaizsardzībai kļūstot svarīgākai ar katru dienu, ir ļoti svarīgi iesaistīt armijā arī šos cilvēkus.
Militārā joma nekad nav lēta, un tajā vajadzīgi ieguldījumi, taču aizsardzība ir arī kas tāds, uz kā rēķina nevajadzētu taupīt. Galu galā, ja mēs nespējam sevi aizsargāt, visi ieguldījumi bērnudārzos, skolās vai sociālajā aprūpē būs veltīgi, kad vairs nav valsts.
Un tik mazās valstīs kā Baltijā katram pilsonim jāsaprot, ka mūsu aizsardzība ir mūsu pašu rokās. Katram var būt loma nacionālajā aizsardzībā. Obligātais dienests ir būtisks elements tādās valstīs kā Baltijā. Un tam jābūt un tas jau ir daudz vairāk nekā tikai militārā apmācība.
Vai mēs gatavojam “lielgabalu gaļu” mūsu obligātajos dienestos, kā daudzi apgalvojuši? Noteikti ne. Jebkurā militārā konfliktā civilpersonas ir tās, kas vienmēr cieš visvairāk un kuru vidū ir visvairāk upuru. Ja ir kādi, ko var dēvēt par “lielgabalu gaļu”, tad tie ir cilvēki, kas nezina, kā aizstāvēt sevi, kur paslēpties un kā izdzīvot kara apstākļos. Mācot cilvēkiem sevi aizsargāt, mēs viņus no tā pasargājam.
Tulkojis Valdis Bērziņš
