Anda Līce: Baznīca vairs nekad nebūs tāda, kāda bija pirms pandēmijas, jo nekas mūsu dzīvē vairs nebūs tāpat, kā bijis 98
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Advente ir nepieredzēti klusa un balta. Pieklusuši pat daži skandāli, ir sajūta, ka mēs aizsniegam. Varbūt līdz pavasarim, bet varbūt uz vēl ilgāku laiku. Un tas baida.
Psihologi un psihoterapeiti iesaka gada nogalē katram mēģināt saprast, kādā agregātstāvoklī viņš pašreiz ir. No dievnamiem skan aicinājumi norimt un pārdomāt savas attiecības ar sevi, vienam ar otru un Radītāju.
Bet kā ir ar pašu baznīcu? Šis aicinājums taču attiecas arī uz to. Baznīca vairs nekad nebūs tāda, kāda bija pirms pandēmijas, jo nekas mūsu dzīvē vairs nebūs tāpat, kā bijis.
Lai atceramies, cik brīvi baznīca elpoja atmodas gados, kad tik daudzi sadzirdēja Jēzus aicinājumu: “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.”
Viņi nāca, un sākumā visi arī tika pieņemti. Kāpēc dievnama durvis ne reizi pat neatvērušie un no garīgām lietām tālu stāvošie šo aicinājumu sadzirdēja? Tāpēc, ka dievnamos to dedzīgi sludināja atmodinātie.
Tolaik vismaz luteriskajā baznīcā vēl nebija nostiprināta arhibīskapa un bīskapu autoritāte, izstrīdēti baznīcas īpašumu jautājumi, pašūdināti grezni tērpi, apgūta īpaši svētsvinīga stāja un valoda.
Luterāņu baznīca kalpošanā vēl nebija novilkusi robežu starp dzimumiem un norobežojusies no citiem pasaules luterāņiem.
Tas bija lielu personību laiks gan Latvijas laicīgajā, gan garīgajā dzīvē. Tikai tagad mēs saprotam – tieši pateicoties tām, svārsts bija sasniedzis savu tolaik iespējamo augstāko punktu.
Bet svārsta daba ir tāda, ka pēc tam tas, ja netiek gudri nobremzēts, vienmēr sāk gaitu atpakaļ. Sākumā šķiet, atpakaļ kustība vairs nav iespējama, tāpēc trauksmes zvani neatskan.
Luteriskajā baznīcā sākās ķeceru meklēšana un citādi domājošo garīdznieku izspiešana no kalpošanas. Viņu vaina izrādījās tā, ka viņi bija sapratuši – šajā mūžīgi mainīgajā pasaulē evaņģēlijs nav sastingušu dogmu krājums, bet gan Dieva dzīvais Vārds.
“Pastāvēs, kas pārvērtīsies,” teica Rainis, domādams par sabiedrību vispār.
Reformācijas kustību reliģiskajā dzīvē ar savām 95 tēzēm iesāka Mārtiņš Luters. Tomēr pirmais un dedzīgākais reformators bija, ir un paliek Jēzus.
Nav brīnums, ka vajāšanas kā agrāk, tā mūsdienās piedzīvo tieši dedzīgie. Ir bezgala skumji, ka manā mīļajā luteriskajā baznīcā tagad ir daudz “svētā glītuma” un maz dedzības.
Nav svarīgi, vai runa būtu par politiku, ekonomiku, kultūru vai reliģiju, vienīgi patiesi atmodinātie spēj aizdedzināt citus. Cilvēki novēršas no remdenajiem un seko tiem, par kuriem var teikt – viņos rit karstas asinis.
