Aizskarošie vārdi, ko vecākiem saka bērni. Kādu svarīgu ziņu tie nes 0
Indīgas bultas mēdz raidīt ne tikai pieaugušie. Arī bērni un pusaudži saviem vecākiem saka nepatīkamas lietas. Dzēlieni tēmēti uz mūsu nepilnībām, divkāršiem audzināšanas standartiem vai sīkiem kompromisiem ar sirdsapziņu.
Nav patīkami dzirdēt rūgtu patiesību (vai puspatiesību) par sevi. Kā uztvert aizskarošās bērnu frāzes un vai iespējams no tām gūt kādu labumu? Padomus sniedz portāla Psychologies.ru eksperti – psihoterapeite Darja Krimova, bērnu psiholoģe Irina Homenko, ģimenes psihoterapeite Katerina Hmeļņicka, bērnu psihologs Vladimirs Leuševs.
Pretēji sakāmvārdam, ar bērna muti runā ne absolūta, bet tikai daļēja patiesība.
Tomēr acīs iemestos “tu esi ļauna”, “tu esi slikts” mēs uztveram kā objektīvu mūsu personības raksturojumu. Mūsu saasinātā uztvere – satraukums, rūgtums, apjukums – traucē pamanīt, ka blakus agresijai bērnu vārdos ir kāda svarīga ziņa, kas lika viņiem atvērt muti un izteikt sāpīgo patiesību, kas uztrauc arī mūs. Pieaugušais, kurš dzīvo ar sajūtu, ka viņš nevienam nav interesants, agrāk vai vēlāk dzirdēs, kā bērni apstiprina šo skumjo pārliecību.
Vecāki zina, cik spēcīgi iedarbojas tādi “vienkārši” paziņojumi: “jūs esat veci”, “tu esi resna”, “man garlaicīgi ar tevi”… Bērni saka patiesību, vadoties pēc reālām (vismaz mums) lietām. Bet ne visu patiesību – arī pārspīlētu, izkropļotu, skatītu kā caur palielināmo stiklu. Rodas nepatīkama sajūta, ka mums cauri redz tieši tie, kuru acīs vienmēr gribam izskatīties nevainojami. Bērni mūs pazīst labāk, nekā domājam. Kad viņi to demonstrē, iznīcinot mūs ar savām piezīmēm, mēs to uztveram saasināti un, diemžēl, bieži vien ļaujamies kārdinājumam reaģēt uz agresiju ar agresiju.
Resns vēders, mazas krūtis, vecmodīgs apģērbs…
Viņi precīzi trāpa vietās, kurās slēpjas mūsu kompleksi.
Un tas ir saprotams: bērni ne tikai mūs mīl, bet arī pēta, jo īpaši sajūtot, ka vēlamies ko noslēpt. Pēc vecāku reakcijas bērni pārbauda savu intuīciju. Turklāt bērni vēlas pārliecināties, ka vecāki spēj tikt galā ar īpatnībām, kuras bērni varēja mantot no viņiem. Bieži vien rupjība un pat cietsirdība, ar kādu bērns izsakās par vecāku izskatu, slēpj vēlmi pārtraukt uztraukties par savu svaru vai izskatu: “Ja māte pat lepojas ar to, ka viņai ir uzrauts deguns, es arī varu neuztraukties”; “Ja tētis nav supermens, bet tajā pašā laikā cilvēkiem viņš patīk un viņš ir apmierināts ar sevi, tad arī ar mani viss būs kārtībā.”
Aiz bērnu vārdiem var slēpties Edipa kompleksa radīta sāncensība ar sava dzimuma vecāku: bērns noniecina viņa labās īpašības, lai “novirzītu” otra vecāka uzmanību uz sevi.
Tatjana ar smaidu atceras septiņus gadus vecās meitas vārdus: “Mūsu skolotāja ir tik skaista, ka, ja tētis viņu ieraudzītu, tūlīt apprecētos ar viņu!”
Tikpat atklāti tikt vaļā no “konkurentiem” grib 5-11 gadus veci zēni, kuri pat ar prieku norāda uz tēvu nepilnībām. “Tētim tāds pats vēders kā Šrekam!” – konstatē astoņus gadus vecais Gints. Tēvs atbild: “Nu, nezinu, tavai mammai es patīku tieši tāds, kāds esmu!” un šī frāze pieliek punktu “Edipa provokācijai”.
Pusaudžu arsenālā par vecāku izskata tēmu ir vēl vairāk iznīcinošu frāžu un tās ir vēl aizskarošākas.
Bieži vien bērni izvēlas par mērķi vecāku vēlmi “saglabāt jaunību”, būt vienlīdzīgi ar jauniešiem. Indīgās piezīmes par šo tēmu ir protests pret paaudžu robežu pārkāpšanu. Tas ir aicinājums: “Paraugieties uz savu ķermeni: tam vairs nav 20; tagad mūsu kārta būt jauniem!”
Pusaudzim svarīgi izjust distanci ar pieaugušo, tās neesamība ir kaitinoša. “Es varu uzvilkt mini svārkus, bet māte nekad nepasaka, ka tas ir skaisti vai, piemēram, nepiedienīgi,” saka 14 gadus vecā Alīna. “Viņa tikai pažēlojas, ka tādus svārkus neizdotos uzstīvēt mugurā!” Ir tikai viens solis līdz neglaimojošām piezīmēm par mātes ķermeņa formām un ģērbšanās manieri.
Pat ja bērna piezīme ļoti sāpina, vissliktākais, ko var darīt, ir atbildēt ar to pašu. Bērnam tas var radīt dziļu dvēseles traumu, pat ja vecāki izsakās kā jokojot un patiesībā nedomā neko ļaunu. Lai atbildētu pareizi, jāsaklausa bērna paustā ziņa un jāatrod vārdi un tonis, kas atbilst viņa vecumam un piezīmes būtībai. Jāatbild mierīgi, pārliecinošā balsī, labvēlīgi, bet ne lišķīgi.
“Reiz astoņgadīgais dēls teica: ja tu mācītos mūsu skolā un skolotāja dzirdētu, kā tu pie stūres lamājies, tevi uzreiz padzītu,” saka 39 gadus vecā Natālija. “Es nodomāju: “malacis!”, jo mēs neļaujam viņam lietot rupjus vārdus. Tomēr nevarēju izdomāt, ko atbildēt, tikai iesmējos un nomainīju sarunas tēmu.” Burtiski ar dažiem vārdiem bērni liek pamanīt audzināšanas kļūdas, kuras mēs, pieaugušie, neizbēgami pieļaujam ikdienas dzīvē. Bieži vien, pārsteigti par viņu vērīgumu, mēs samulstam un nezinām, ko atbildēt.
Nepamatoti sodi un negaidīta to atcelšana; noteikumi, kurus nepilda tas, kurš tos uzstādījis; vecāku domstarpības audzināšanas jautājumos… Mūsu parasto “vājo punktu” saraksts ir nepilnīgs.
Tiklīdz bērns pamana nepilnības audzināšanas sistēmā, viņš to izmanto savās interesēs.
Taču bērni nostāda vecākus neērtā situācijā ne tikai tāpēc, ka viņiem tas izdevīgi. Vecāku nenoteiktība rada bērnā nedrošību. Lai justos droši, bērniem jāsaprot un jāparedz notikumu attīstība, jāpaļaujas uz stingriem noteikumiem un orientieriem. Tieši tāpēc nekad nevajadzētu atstāt tādus vārdus bez atbildes.
Vecākiem vajadzētu atzīt savu kļūdu, bet pārāk nenosodīt sevi. Pārmērīgas nožēlas izpausmes var sniegt bērnam pārspīlētu viņa autoritātes izjūtu. Bērns nevar uzņemties tiesneša amatu, jo viņam jāturpina uzskatīt vecākus par tiem, kuri patiesi zina, kā bērnam būs labāk. Vecāki var atzīt: “Šķiet, ka tavos vārdos ir daļa patiesības, lai gan tu mazliet pārspīlē” vai “Jā, es droši vien nedaudz pārsteidzos…”
No bērniem mēs vienmēr pieprasām patiesumu, un, kad viņi saskaras ar mūsu meliem ir patiesi sašutuši. Vecāku meli var tikt attaisnoti un pamatoti, ja to mērķis ir kaut vai uz laiku pasargāt bērnu no pārāk liela šoka. Vecākiem daudz mazāk ir tiesības slēpt jebkuru bērnam svarīgu informāciju, piemēram, par viņa izcelsmi vai par to, kas ar viņu notiks (skolas vai dzīvesvietas maiņa, pārcelšanās pie vecmāmiņas).
Ja bērns mums pārmet patiesības sagrozīšanu ikdienišķās situācijās, labāk pārvarēt neveiklo sajūtu un atzīt: mēs, iespējams, tā rīkojāmies aiz slinkuma vai bailēm. Priekšstata gūšana par tādām cilvēciskām vājībām palīdz bērniem iemācīties: dzīvē ir maz bezcerīgi melnu vai nevainojami baltu lietu.
“Tā nedrīkst darīt!”, “Tu taču apsolīji!”… Dažkārt mēs paši rīkojamies pret noteikumiem, esam nepieklājīgi, neturam solījumus. Pārmetumus par to ir ļoti grūti pieņemt un paciest, it īpaši vecākiem: viņi nevēlas būt tie, kas rāda bērnam sliktu piemēru!
Par iebraukšanu pretējā joslā 48 gadus vecais Aleksandrs zaudēja tiesības. Tieši par to viņam ledainā tonī atgādināja 15 gadus vecais dēlu, pārtraucot tēva lekciju par špikošanas nepieļaujamību kontroldarbā.
38 gadus vecajai Elvīrai no septiņus gadus vecās meitas bija jāuzklausa pamācības par to, cik neglīti ir pusi dienas pļāpāt pa tālruni, ja bērnam bija apsolīts no rīta aizvest uz zooloģisko dārzu.
Bērni veido savu personību, un tāpēc pārbauda “būvmateriālu” noturību – tās dzīves un morālās vērtības, kas svarīgas vecākiem. Bērni vēlas saprast, kā šie principi un noteikumi “strādā” un kāpēc vecāki tos pārkāpuši. Ja pārkāpumam bija gadījuma raksturs, viņi nomierinās, izdarot pareizu secinājumu: nekas un neviens šajā pasaulē nav nevainojams. Ja tādi incidenti atkārtojas, viņiem nepieciešams paskaidrojums par to, kas patiesībā notiek.
45 gadus vecā Marijai, reaģējot uz pusaugu meitas neatlaidīgajām apsūdzībām egoismā, nācās aprunāties ar viņu un izskaidrot, kāpēc viņa satiek savu māti – meitenes vecmāmiņu – ne vairāk kā reizi gadā.
43 gadus vecais Nikolajs patiešām aizdomājās, cik ļoti 14 gadus vecais dēls neuzticas viņam, kad dēls citēja “paranojas galveno simptomu sarakstu” un secināja: “Galvenais neapstāties: tu esi uz pareizā ceļa!” “Vispirms asi atbildēju, ka viņš nesarunājas ar savu vienaudzi, bet pēc dažām dienām aizvedu uz kafejnīcu, un mēs kā pieaugušie mierīgi aprunājāmies, lai noskaidrotu, kas viņu manī tik ļoti kaitina.”
Aizvainojošie vārdi mūs ievaino un dod iemeslu aizdomāties: par kādiem mūsu trūkumiem viņi runā – reāliem, šķietamiem, pārspīlētiem?
Saprast, cik patiess ir mūsu portrets, kuru zīmē bērni, vienmēr ir ļoti grūti. Jāpievērš uzmanība dažiem momentiem: kāda ir šī dzēlīgā frāze – reakcija uz kādu konkrētu aizvainojumu? Vai tā atkārtojas? Vai tu domā, ka tā ir vairāk patiesa vai gluži pretēji pilnīgi nepatiesa? Viens skaidrs – jāatrod laiks, lai par to padomātu.
Nedaudz nomierinoties, mums bērnam jāpaskaidro, ka esam viņu dzirdējuši (“Jā, tevis sacītajā ir daļa taisnības, tagad es saprotu, kas tevi satrauc”), un pēc tam jāsauc pie kārtības (“Tomēr tas, kā tu tagad runā, ir nepieņemami, mēģini runāt laipnāk”).
Visbeidzot – mums vajadzētu atcerēties, ka uzbrukumi vecāku paradumiem un dzīvesveidam, vērtībām un trūkumiem palīdz bērniem un pusaudžiem pakāpeniski nošķirties no mums, lai vēlāk sāktu savu pieaugušā dzīvi. Tā bērni noskaidro, kas no vecāku pieredzes viņiem noderīgs, lai ieviestu savā dzīvē un no kā viņi atsakās.
