Anda Līce: Aizskaitīt līdz desmit 3
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Vieno tikai kultūra,” apgalvo arī Latvijā zināmais mākslas zinātnieks un pedagogs Mihails Kaziņiks, ar kultūru domājot to garīgo bagātību, ko cilvēce ir uzkrājusi tūkstošgadēs un turpina radīt. Ja par kultūru runājam sīkāk, tad, piemēram, sadaļas “diskusiju kultūra” mums joprojām nav, un visi mēģinājumi diskutēt par politiku, reliģiju vai mākslu beidzas ar apsaukāšanos: “Tu – muļķis!” un pretsitienu: “Pats – muļķis!” Tie gan ir maigākie apzīmējumi.
Mēs visi it kā protam skaitīt līdz desmit, tomēr iekarstot gandrīz nekad to nedarām. Diskusijām pārceļoties uz sociālajiem tīkliem, anonimitāte palielinās, bet atbildība par vārdiem krītas, tāpēc, ielūkojoties komentāros internetā, ir sajūta, kā paceļot atkritumu spaiņa vāku.
Tieši tā es jutos, lasot komentārus par “Spēlmaņu nakts” balvas piešķiršanu Čulpanai Hamatovai. Vēlreiz noskatījos pirms astoņiem mēnešiem notikušo žurnālistes Katerinas Gordejevas interviju ar viņu, kad Hamatova tikko bija ieradusies Latvijā. Lai labāk saprastu, kādās sirdsapziņas šūpolēs Krievijas iebrukums Ukrainā ir ierāvis daudzas ievērojamas Krievijas personības, es cenšos noskatīties visas šīs žurnālistes – Annas Poļitkovskas prēmijas laureātes – intervijas. Viņa arī ir atradusi patvērumu Latvijā, un viņu žurnālists Jurijs Dudjs ir nosaucis par Krievijas sāpju balsi.
Man ir aizdomas, ka cilvēki, neko daudz par Hamatovu nezinādami, neaizskaitot līdz desmit, iesaistījās skandālā pēc principa: “Neesmu lasījis, bet viedoklis man ir.” Skandālus tā arī rīko – saber visu vienā maisā un krietni sakrata. Skandāli parāda, kādi neizsmeļami ļaunuma un tumsas krājumi ir mūsos un cik viegli tos var atbrīvot.
Pārmetumi aktrisei par viņas kādreizējām politiskajām simpātijām pret Putinu ir abpusgriezīgi – tie liek mums katram palūkoties arī uz savu politisko pagātni, attiecībām ar varu, maldiem, ilūzijām un to, cik var būt atšķirīgs un mokošs ceļš līdz personības briedumam, ko diemžēl daudzi tā arī nesasniedz. Šī nu ir tā reize, kad der atcerēties Jēzus vārdus: “Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!”
Daudzi apgalvo, ka ukraiņu (un ne tikai viņu) attiecības ar krieviem tagad ir sarautas uz gadu simtiem. Vai ir kāds spēks, kas kādreiz vienos? Vēsture liecina – visos laikos tā ir bijusi kultūra, saruna starp kultūras cilvēkiem nepārtrūkst un turpinās arī tagad. Latvijā ir iebraukuši gan kara bēgļi no Ukrainas, gan politiskie bēgļi no Krievijas. Tas, kādā valodā mēs šeit sarunāsimies, būs atkarīgs no tā, ko esam sapratuši un vai spējam aizskaitīt līdz desmit.
