Anda Līce: Latvijas sabiedrība ir nepiedodoša, aizdomu pilna, vienmēr gatava cīnīties pret 24
Ir kāda lieta, kuru darīdami kā bērni pieaugušie ne reizi vien aiztaupītu sev nepatikšanas. Cik apdomīgi bērni skaita līdz desmit un kā priecājas, kad tas bez misēkļa ir izdevies! Pieaugušie tā steidzas, ka dažiem cipariem pārlec pāri, un tad nobrūk arī tālākās darbības un iet spalvas pa gaisu. Kuram gan nav gadījies par kaut ko izteikt pārsteidzīgu spriedumu. Labi, ja nākamajā reizē proties iekost sev mēlē, taču sabiedrība kopumā ir tik nepiedodoša, aizdomu pilna, vienmēr gatava cīnīties nevis par, bet pret kaut ko.
Cilvēki sev atvēl diezgan daudz laika – tievē, audzē muskuļus, skrien, vingro, nūjo, apmeklē cīņu klubus un apgūst jaunas profesijas. Jautājums, cik no sev veltītā laika es izmantoju savai garīgajai attīstībai, kura nav iespējama bez pašanalīzes. Varbūt pirms publiski izteikta sprieduma daudz biežāk būtu jāaizskaita līdz desmit vai jāpajautā kādam, kuram uzticamies: “Paklau, vai es nešauju pār strīpu un nerīkojos pārsteidzīgi?” Spilgts piemērs ir gadījums ar vētru ūdensglāzē sacēlušo Agneses Krivades dzejoli. Kaut gan mēs neviens nepārzinām visas dzīves jomas, tomēr kaut kas liek rīkoties tūlīt un tagad, un tad notiek kā zilonim trauku veikalā.
Sabiedrības garīgo klimatu var labi sajust, kad pie mikrofona tiek klausītāji. Var tikai apbrīnot žurnālistu izturību, kuriem tas viss jādzird. Kādas tik muļķības un gluži personiski apvainojumi dažbrīd tur neskan! Jau pēc zvanītāja balss intonācijas var pateikt, kas sekos. Kāpēc mēs tā skopojamies ar labiem vārdiem, it kā nekas labs mūsu dzīvē un apkārtnē nenotiktu? Ja pats esi kā darvas pods, tad labais tiešām nevar notikt. Lai nu ar ko beigtos strīdi par ziemas un vasaras laiku un pulksteņu pagriešanu, ik pa laikam atpakaļ ir jāpagriež savs ego, kas, skriedams visur pa priekšu, rada milzīgas problēmas. Par saviem vārdiem atbildīgiem jābūt ne tikai politiķiem, bet ikvienam, jo ar savām domām, vārdiem un mazajiem darbiņiem mēs katrs piedalāmies lielo pasaules notikumu iekustināšanā, tādēļ aizskaitīšanai līdz desmit var būt izšķiroša nozīme. Esmu lasījusi, ka Japānā jau dažās skolās katru dienu praktizējot pāris minūšu klusēšanu, un tas esot ievērojami uzlabojis bērnu disciplīnu un sekmes. Mums visiem nemitīgi trūkst laika. Vai tad nav vērts paklusēt minūti, ja var ietaupīt stundu?
