Aizsardzības ministrs: Latvijas pilsonis nedrīkst dienēt Krievijas armijā 0
Plašumā plešas skandāls par Latvijas jauniešu piedalīšanos pērn Krievijas militārajā nometnē “Sojuz – 2012”, ko savā gada pārskatā bija atzīmējusi Drošības policija. Kā redzams pēc publiski pieejamiem materiāliem, jaunieši piekrituši dekrētam, kas ticis parakstīts nometnes beigās, kurā teikts – ja kādā nometnes dalībnieku dzimtajā zemē izceltos karš, tad tās biedri steigtos cits citam palīgā.
Šādu paziņojumu atbalstīšana liek uzdot jautājumu par lojalitāti Latvijas valstij. Vēl kliedzošāk šis jautājums izskan kontekstā ar it kā Latvijas pilsoņa Jana Krasnopjorova paziņojumu par dienestu Krievijas armijā, par ko šonedēļ sajūsminājās krievu valodā iznākošais laikraksts “Vesti segodņa”.
“Izlasīju rakstu “Vesti segodņa” par Latvijas pilsoni, kurš dienējis Krievijas armijā. Es arī tā vēlos, vai varat man palīdzēt?” šādi telefoniski uzrunāju Krievijas Federālā migrācijas dienesta pārstāvniecības Latvijā ierēdni pa telefonu. “Jūs domājat Krasnopjorova gadījumu?” pārjautā ierēdne, “Krasnopjorovs pārcēlās uz Krieviju, taču, lai dienētu Krievijas armijā, jābūt Krievijas pilsonim. Pārcelšanās uz Krieviju varētu būt viens no soļiem dienestā armijā. Paskatieties informāciju Krievijas vēstniecības mājaslapā,” skaidro ierēdne, kura aicina mani atnākt uz konsultāciju pārstāvniecībā.
Ierēdnes teiktais neatbilst tam, kas rakstīts laikrakstā “Vesti segodņa”. Tur Jans Krasnopjorovs stāsta, ka viņu nepaņēma dienestā Latvijas armijā, viņš apsvēris arī ideju dienēt Franču ārzemju leģionā, bet atteicies no šīs idejas, jo tur būtu jādienē pieci gadi, un tas viņam esot par ilgu. Tāpēc viņš devies uz Krievijas Federācijas migrācijas dienesta pārstāvniecību Rīgā un tur ātri visu nokārtojis. “Palīdzēja ātri noformēt visus nepieciešamos dokumentus. Izdeva zaļo grāmatiņu – uzturēšanās atļauju Krievijā. Tomēr šodien esmu palicis Latvijas pilsonis un rīdzinieks,” laikrakstam stāstījis Krasnopjorovs. Avīzē aprakstītas viņa gaitas Krievijas armijas daļā Kaļiņingradā, kur karotājam atvēlēta mīnmetēja vada komandēšana, un tas, ka visiedvesmojošākais posms karjerā Krievijas armijā bijusi maršēšana 9. maija parādē Maskavā.
“Armijā es zvērēju uzticību Krievijas Federācijai, taču ceru, ka kara nebūs. Latvija mani pat vairs nevar iesaukt. Es tai esmu zaudēts,” laikrakstam teicis karavīrs.
Par šādu situāciju, kas rada jautājumu par Latvijas pilsoņa lojalitāti savai valstij, lūdzu komentāru aizsardzības ministram Artim Pabrikam. Viņš uzsvēra, ka šajā gadījumā jautājums nav par morālu, bet gan tiesisku situācijas vērtējumu. “Latvijas pilsoņiem nav tiesību dienēt svešās armijās. Tas ir likumpārkāpums, un jautājums ir par pilsonību – viņš nav tiesīgs būt par Latvijas pilsoni,” sašutis skaidroja ministrs. Viņš uzskata, ka zvēresta došana citai valstij nozīmē savas valsts nodevību. “Ja tā rīkojies, tad noliec savu pasi un ej prom. Īsts Latvijas patriots neies šādi pazemot savu valsti.”
Jaunieši klusē
J. Krasnopjorova stāstu var saistīt ar Latvijas jauniešu piedalīšanos militārajās nometnēs Krievijā, Veļikije Lukos, jo arī jauniešu gadījumā jautājums ir par lojalitāti. Pērn uz nometni Veļikije Lukos bijuši aptuveni 12 Latvijas jaunieši, kas lielākoties mācās Rīgas 34. vidusskolā. Līdzīga militarizēta nometne “Sojuz – 2010” notikusi 2010. gadā, un tajā arī piedalījušies jaunieši no Latvijas. Interneta sociālajos tīklos atradu dažus nometņu dalībniekus un uzrunāju, daži atsaucās, taču atbildes nesniedza. Tomēr sociālajā tīklā www.vkontakte.ru nometņu bijušajiem dalībniekiem ir sava vietne. Mūsdienās tā ir ierasta prakse, ka pēc semināriem vai konferencēm tiek veidotas šādas mājaslapas, lai paliktu saziņā un turpinātu apmainīties ar idejām. Par nometņu saturu internetā pieejama plaša informācija – tās rīko reģionālā sabiedriskā dzimtenes aizstāvju organizācija “Dzimtenes Varonība” kopš 2007. gada un ir paredzēta jauniešiem no bijušajām PSRS republikām.
Par kustības starptautisko darbību teikts, ka tās mērķi ir prokrieviski noskaņotu ārzemju valstu pilsoņu apvienošana, Krievijas interešu propaganda un postpadomju telpas iedzīvotāju vērtību integrācija. Nometnes izpausmes forma tiek raksturota kā kara–sportiskā spēle.
Starp nometnes aktivitātēm bija naža mešanas, pirmās palīdzības sniegšanas, šaušanas ar pneimatisko ieroci sacensības un arī diennakts mācību–lauka pārgājiens. Nometnē jaunieši darbojušies arī dažādās “meistarklasēs”, piemēram, Izlūka analītiķa skolā, kuru vadījis viens no Krievijas izlūkdienesta SVR veterāniem, Kosmonautikas skolā, Žurnālistikas skolā un Aktierspēles skolā. Tāpat nometnes laikā notikusi arī diplomātijas spēle. Nometnes kulminācija ir dalība 9. maija parādē, kurā darbojušies arī jaunieši no Latvijas, nesot nacionālo karogu. “Sojuz” nometnes notikušas divreiz Krievijā, divreiz Kirgizstānā un vienreiz Kazahstānā.
Direktore: par nometnēm nezināju
Skandāls izvērties arī par to, ka šajās nometnēs izmantoti armijas tērpi, kas iegūti no Rekrutēšanas un jaunsardzes centra, kura direktors Druvis Kleins izsniedzis pēc Saeimas deputāta, bijušā Afganistānas veterāna Gunāra Rusiņa lūguma. D. Kleins, kurš aizsardzības nozarē uzskatāms par autoritāti, iesniedzis atlūgumu, aizsardzības ministrs A. Pabriks gan to vēl neesot pieņēmis. Notikušajā viņš saskata D. Kleina pārkāpumu, jo viņš neesot ievērojis noteiktās procedūras, vērtējot formastērpu piešķiršanu.
Lielākā daļa jauniešu nāk no Rīgas 34. vidusskolas, kurā viens no bērnu vecākiem ir Afganistānas kara veterāns Sergejs Īvāns. Viņš no satikšanās ar mani atteicās, aizbildinoties ar to, ka uz šo nometņu rēķina tagad tiekot “veidota priekšvēlēšanu kampaņa”. Tikmēr Rīgas 34. vidusskolas direktorei Natālijai Rogaļevai nometnes bija jaunums. Viņa skaidroja, ka skolas uzdevums ir veicināt pilsoniskumu, atbildību un mīlestību pret savu valsti.
“Ja kaut kas notiek ārpus skolas, mēs varam reaģēt savlaicīgi, ja par to zinām. Ja vecāki mūs neinformē, mēs nevaram iejaukties,” teica N. Rogaļeva. Jauniešu dalību šādās nometnēs viņa nosoda.
Lūdzu iespēju sazināties ar skolas vecāku padomes pārstāvjiem, taču no N. Rogaļevas saņēmu atbildi, ka vecāku padomes vadītāja nevēlas sazināties, jo, viņasprāt, neesot jēgas šo jautājumu apspriest.
Skolas direktore skaidroja, ka viņa savulaik strādājusi Bērnu un ģimenes lietu ministrijā un viņas darbam bijusi saistība ar jaunsargiem. “Es ļoti labprāt skolā uzņemtu jaunsargu instruktorus un rīkotu nodarbības. Tas jauniešiem iedotu pilsonisko stāju, un arī viņi varētu iemācīties izdzīvošanas prasmes jaunsargu nometnēs, kurās iemāca arī attieksmi pret valsti,” uzskata N. Rogaļeva. Tomēr viņa uzsvēra, ka pašlaik skolai neesot līdzekļu, lai samaksātu par jaunsardzes nodarbībām, jo tad būtu jāsamazina citas interešu izglītības aktivitātes.
A. Pabriks negrib nosodīt nometnē piedalījušos jauniešus, bet atbildība esot jāuzņemas pieaugušajiem, kas ļāvuši vai rosinājuši jauniešus doties uz Krieviju. Pēc viņa domām, situācija attiecībā uz Krievijas “maigo varu” nemainīsies, ja Latvijas iedzīvotāji būs tikai novērotāji. “Ar karogu pie skolas ir par maz. Mums jāpasaka, ko nedrīkst darīt, un jāatmasko cilvēki, kas iejaucas,” teica A. Pabriks, piebilstot, ka jauniešiem jāpaskaidro, ka dalība Krievijas militārajās nometnēs var atstāt ietekmi uz viņu karjerām.
