Atis Klimovičs: Aizsardzības ministra aplamība par karu Ukrainā un obligāto dienestu 61
Pozitīvi vērtējama Aizsardzības ministrijas gatavība plašākai sabiedriskai diskusijai par obligātā dienesta atjaunošanas lietderību, taču nav saprotams, kādēļ ministram sava resora viedoklis jāaizstāv ar apšaubāmiem un klaji nepatiesiem argumentiem. Raimonds Bergmanis atsaucas uz Ukrainas pieredzi un secina, ka tur notiekošajā karā labi bijis redzams, ka profesionālā armija esot efektīvāka nekā regulārā armija. No teiktā rodas iespaids, ka no iesauktajiem jeb obligātā dienesta karavīriem nav nekādas īpašas militāras jēgas. Taču tiem, kuri nedaudz interesējušies par Krievijas iebrukumu Ukrainā, zināms daudz vairāk.
Ziņu aģentūrās, ukraiņu medijos bijis daudzkārt uzsvērts, ka 2014. gada sākumā Ukrainas armija bija skaitliski tik ļoti samazināta, ka vēl nedaudz – un tā vispār varēja pārstāt eksistēt. Lieki teikt, ka tā bija uz Krieviju aizmukušā prezidenta Viktora Janukoviča valsts aizsardzības spēju likvidēšanas plāna sastāvdaļa. Un šādos apstākļos iesāktajā karā pirmie devās brīvprātīgo bataljoni, no kuru dalībniekiem daudzi bija izgājuši Maidanu. Vienlaikus tika uzsākta rezervistu mobilizācija. Inženieri, celtnieki, skolotāji, pavāri un citu profesiju pārstāvji izgāja dažāda garuma apmācības kursu un nokļuva frontē. Tie nebija profesionāli karavīri. Arī par Ukrainas “Staļingradu” saukto Doņeckas lidostu aizsargāja gan rezervisti, gan karavīri, kas atradās bruņotajos spēkos ar noslēgtu līgumu, tātad uzskatāmi par profesionāļiem. Tomēr ir gandrīz vai neiespējami pateikt, kuru šajās kaujas pozīcijās jeb Doņeckas lidostā – iesaukto rezervistu vai līguma karavīru – bija vairāk. Patlaban, pēc aptuveniem datiem, divas trešdaļas no Ukrainas bruņoto spēku karavīriem veido iesauktie jeb mobilizētie un viena trešdaļa līgumus noslēgušie karavīri. Tātad tikai beidzamie uzskatāmi par profesionāļiem.
Starp 2014. gadā trešajā iesaukuma vilnī mobilizētajiem bija Ukrainas pilsonis latvietis Jānis Lupiks no Čerņigovas apgabala, kas pats bija brīvprātīgi pieteicies armijā. Savā bataljonā viņš bija viens no labākajiem snaiperiem, kam tika uzticēta citu karavīru apmācīšana. Arī Jānis, kas krita 2014. gada 17. novembrī netālu no Debaļcevas, nebija profesionālis, lai gan parādīja sevi kā prasmīgu karavīru.
Drīzumā tiks uzsākts jau septītais iesaukums, kas nozīmē ne vien jaunu karavīru nokļūšanu armijā un frontē, bet arī kara apstākļos gadu pabijušo demobilizāciju. Arī plānveidīgu un vajadzīgu rotāciju, kas nozīmē to, ka Ukraina ieguvusi daudz lielāku skaitu apmācītu un “apšaudītu” karavīru.
Tieši uz ukraiņu beidzamo ieguvumu – prāvu skaitu apmācītu karavīru nāktos drīzumā koncentrēties Latvijā. Pacensties atmest augstprātīgo un “profesionālo” atrunāšanos ar infrastruktūras negatavību. Nepārliecina norādes, ka ir pietiekami ar profesionālo armiju un zemessardzi. Pietrūkst loģikas, jo arī zemessargu lielākā daļa nav profesionāļi. Tāpat nešķiet sevišķi labi domāts augstāko militāro amatpersonu ar “gariem zobiem” paustais ieteikums: “Ja gribat palīdzēt, stājieties zemessardzē!” Tā šķiet formāla atrunāšanās, jo laiks (ar aizvien lielākiem krievu spēkiem aiz mūsu austrumu robežām) prasa pavisam citu attieksmi. Tā vietā pagaidām vien nožēlojami apgalvojumi – Latvijā trūkstot brīvu kazarmu. Pavisam skumji.
