“Aizsardzības dienests būs prestiža lieta!” Saruna ar Pabriku 152
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Artim Pabrikam būs jāatvadās no aizsardzības ministra amata, dodot vietu jaunam ministram. Pabrika pārstāvētai apvienībai “Attīstībai/Par” zaudējot vēlēšanās un neiekļūstot 14. Saeimā, viņš izteicies, ka aizejot no politikas, bet, vai tiešām tās būs garas, garas politiskās karjeras beigas, to vēl redzēsim.
Būdams aizsardzības resora vadībā divkārt – no 2010. līdz 2014. gadam pirmoreiz un Krišjāņa Kariņa valdībā pēdējos trīsarpus gadus –, Pabriks daudz darījis valsts drošības labā un Bruņoto spēku (BS) kaujas spēju nodrošināšanā. Par paveikto aizsardzības ministra postenī un par pēctecim atstāto mantojumu šajā intervijā.
Lai vai kā analizētu incidentu Polijā, kad raķete nogalināja divus cilvēkus, vai notikušais nav liecība, ka papildu jāstiprina arī mūsu valsts debesu, sauszemes un jūras vairogs? Vai nav vajadzīgi papildspēki NATO vīru kontingentā, vai nav jārunā par amerikāņu karabāzes izvietošanu Baltijas valstīs?
Pirmais, ko parādīja nelaimes gadījums Polijā, ka nevajag novērst uzmanību nepareizā virzienā. Ja tā ir Ukrainas pretgaisa artilērijas izšauta raķete, tad tā nokrita uz Polijas zemes tādēļ, ka Krievija nežēlīgi apšauda ukraiņu pilsētas. Ja tā nebūtu, pašlaik mēs par šo raķeti nerunātu. Otrs, ka nepieciešamība pēc uzlabojumiem pretgaisa aizsardzībā ir aktuāla visā NATO teritorijā Ziemeļaustrumeiropā.
Kas attiecas uz tiešo uzdoto jautājumu, gan pēc manām sarunām NATO samitā par NATO karavīru spēka pastiprināšanu līdz brigādes līmenim, gan par biežāku amerikāņu klātbūtni Latvijā, jautājums arvien ir aktuāls. Bet – ne tik spiedīgi aktuāls. Esmu paspējis pārrunāt ar topošajām NATO dalībvalstīm Somiju, Zviedriju, vai arī viņi negribētu kādu klātbūtni uzturēt Baltijas valstīs. Toties pretgaisa aizsardzība (PGA) ir tiešām spiedoša vajadzība.
Mēs redzam, ka ar šādu apšaudes intensitāti Ukrainā, pašlaik PGA sistēmas ir uz izķeršanu un to vajag ļoti daudz. Tik īsā laika periodā tik daudz nemaz nevaram sagādāt, bet pašlaik Latvijai uzbrukumi no gaisa vai uz sauszemes nedraud. Var teikt, ka mums dots laiks, lai par to parūpētos, bet tas, ka jāspēj aizsargāt visas Latvijas debesis pret šāda veida hipotētiskiem raķešu draudiem, tagad kļuvis pilnīgi skaidrs.
Ko jūs, ministr, nododat savam pēctecim amatā? Vai aizsardzībai nav nepieciešams ieguldīt vairāk, līdz pat 3% no budžeta?
Atstāju labi uzturētu sistēmu. Varu nosacīti pozitīvā veidā atskaitīties par 1) BS kaujas spēju vairošanu, 2) par nodrošinājumu, 3) par militāri patriotisko audzināšanu. Esam spējuši iegādāties jaunu ekipējumu un bruņojumu, minēšu kaut vai “Patria” bruņumašīnas. Esam ierīkojuši poligonu Latgalē, un aizsākts darbs Sēlijas poligona izveidošanā. Notikusi strauja izaugsme Latvijas militārajā industrijā, un es vēlētu nākamajam ministram tādā pašā tempā turpināt.
Tempam ir nozīme. Kāpēc? Rietumeiropa pēdējās desmitgadēs militāro rūpniecību bija nolaidusi. Visām armijām daudz kā trūkst. Mums kā mazai valstij, lai spētu šai industrijas nišā iespraukties, ir jābūt ātrai rīcībai. Rietumvalstīs ražošana gājusi uz leju, mēs, strauji attīstoties, ielaužamies un ieņemam kādas pozīcijas konkurējošā pasaules un Eiropas tirgū. Piemēram, ar droniem. Mums ir pāris tālu pazīstamas dronu fabrikas.
Viesojoties Lielbritānijā, skatījāmies, kā vairākās nedēļās tiek sagatavoti ukraiņu karavīri, un tur dronu izvēlē gan ukraiņu, gan britu puse par labākajiem atzina latviešu izgatavotos. Militārajai industrijai jāiet uz priekšu, nedrīkst bremzēties. Trešā atzīmējamā lieta ir patriotiskā audzināšana. Tā ir gan visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešana, valsts aizsardzības mācība skolās, ieliktie pamati valsts aizsardzības dienestam. Gribu pieminēt arī mūsu kadetu skolu. Esmu vinnējis no kolēģiem pudeli laba dzēriena, saderot, ka tāda skola būs, un, lūk, otrais gads, kā skola nodibināta, un jaunu, daudzsološu kadetu apmācība notiek.
Ar ko atšķiras abi ministrēšanas periodi? Tā runā, ka tagad citās NATO valstīs biežāk ieklausoties Baltijas aizsardzības ministru domās.
Ar gadiem nāk lielāka pieredze, starptautiskā atpazīstamība, tāpēc varu piekrist – tagad tiešām ieklausās vairāk, ne tikai mūsos kā Baltijas valstīs, bet arī manī kā ministrā. Beidzot mūsu sabiedrībā un valdībā ir sapratne par nepieciešamību pašiem būt gataviem aizstāvēt savu valsti – un arī par to maksāt.
Trīs budžeta procenti tiešām būs vajadzīgi, jo redzam, ka ar mazāk iztikt nevarēsim. Liela daļa aizsardzībā ieguldīto līdzekļu paliek ekonomikā, darba vietās, eksportā – paliek šeit. Tie netiek vienkārši izplenderēti, uzšauti gaisā, tie iegulst Latvijas attīstībā. Ne velti Aizsardzības ministrija tiek uzskatīta par tādu pašu kā Ekonomikas ministrija, tas ieskaitāms pozitīvā bilancē.
Cik pa šiem gadiem ir parādījušās jaunas modernāku ieroču šķiras? Vai mums ir tankisti, kara lidotāji, dronu operatori, pretgaisa artilēristi?
Lidotāji tiek gatavoti jau vairākus gadus, tie ir helikopteru piloti, jo pirmajam “Black Hawk” lidaparātam jābūt šeit pēc mēneša. Dronu vadītāji ir ļoti pieprasīta profesija. Piedāvājam dronu vadību iemācīties kadetu skolā Kandavā vai Latvijas Lauksaimniecības universitātē tiem, kas apgūst aizsardzības mācību. Tāpat moderna lieta ir kiberzemessardze, jo bez jauninājumiem nekā te nebūs. Speciāli lūdzu mūsu novatoriskos ražojumus un tehnoloģijas parādīt arī šāgada 18. novembra militārajā parādē – “Patria” mašīnas, “Fox” prototipu.
Vecumvecais jautājums – cik tanku ir Latvijas armijai?
Nesen tikos ar Apvienotās Karalistes aizsardzības ministru Benu Vollesu un stāstīju par Latvijas neticīgo Tomu uzskatu, ka Pabriks Lielbritānijā esot sapircis “vecos dzelžus” uz kāpurķēdēm. Volless (kurš, starp citu, sevi pieskaita senās Vollesu dzimtas mūsdienu pārstāvjiem (skat. filmu “Drošsirdis”)) atteica, ka kājnieku kaujas mašīnas labprāt paņemtu atpakaļ, jo jaunais izstrādātais modelis britu armijas vajadzībām esot nepiemērotāks, salīdzinot ar to, ar ko tagad braucam mēs un kas ir piegādāti arī ukraiņu karavīriem. Mēs paši ejam uz priekšu autobūvē, un mūs interesē daudz kas, saistīts ar jūru, bet te sīkākas detaļas neatklāšu. Ir izaicinājums dronu būvei, lai ražotu ne tikai izlūku, bet arī kaujas lidaparātus.
“Bayractar” iegādāties Turcijā mums ir par dārgu?
Domāju, spējam radīt ko līdzvērtīgu, tikpat efektīvu, bet lētāku.
Bet HIMARS pretraķešu sistēmu nesaražosim.
Mums ir kopīgs iepirkums trim Baltijas valstīm. Nauda atlicināta. Tiklīdz piedāvās iespēju saņemt šo sistēmu, tā nonāks mūsu BS rīcībā.
Kādas tagad pretgaisa aizsardzības ugunsjaudas ir Latvijas armijai?
Pašlaik ir tuvās darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības ieroči “Stinger” un “RBS70”, un mūsu stingeru piegādes palīdzēja ukraiņiem nosargāt Hostomeļas lidlauku. Spānijas NASAM pretgaisa aizsardzība nodrošina pret gaisa triecieniem vidējas darbības rādiusā. Arī šāda tipa pretgaisa aizsardzības ieročus gatavojamies nopirkt tuvākajā laikā, jo ar vienu NASAM ir par maz.
Pats arī esat zemessargs…
…cik nu man sanāca vaļas darboties. Tagad būšu brīvāks, varbūt vairāk izvēdināšu galvu treniņos un apmācībās.
Vai apgādes jautājumos, ekipējumā, profesionālajā sagatavotībā tagad var likt vienlīdzības zīmi starp kadru karavīriem un zemessargiem? Vai attieksmes ziņā par ZS neaizmirst?
Noteikti ne. Man prieks, ka šogad esam sasnieguši 10 000 aktīvo zemessargu skaitu. Visās ZS brigādēs tiks piegādātas jaunās bruņumašīnas, arī droni un kiberaizsardzība. Jautājums ir par jaudīgākiem strēlnieku ieročiem, savukārt Mehanizētajai brigādei vajadzētu tuvākajā piecgadē pāriet uz kāpurķēžu tehniku ar lielāku ugunsspēku.
10 000 zemessargi, protams, ir pieplūde patriotisma vilnī pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai, bet profesionālo karavīru skaits nepieaugot.
Cik ir klāt nākuši karavīri, nevaru no galvas pateikt, jo viņu skaits nepārtraukti mainās. Kāds atvaļinās, kāds iestājas, bet skaidrs ir viens, ka esam izsmēluši brīvprātības principa piedāvātās iespējas gan profesionālajā dienestā, gan lielā mērā arī Zemessardzē. Jo – mums vajadzētu apmēram 12 000 zemessargu pēc plāna. Tāpēc vēlamies ieviest valsts aizsardzības dienestu (VAD), kas, pirmām kārtām, piesegs iztrūkstošās spējas visās brigādēs, aizpildīs štatus un, otrām kārtām, nodrošinās sagatavotu rezervi nākotnei.
Jūsu uzstādīto likumu par valsts aizsardzības dienesta ieviešanu kritizēja – tas esot sasteigts, varbūt nemaz nevajagot atjaunot obligāto iesaukumu, turklāt pats atvadāties no ministra krēsla. Vai jums nav bažas par dienesta nākotni, vai tā ieviešanu neievilcinās vai pat atcels?
Tiem, kas apšauba VAD nepieciešamību, būs jāuzņemas atbildība, ka Latvijas aizsardzība nebūs tai līmenī, kādu mēs paši spētu nodrošināt, ja darītu savu darbu pilnvērtīgi. Ļoti ceru, ka valsts aizsardzības dienesta ieviešana neievilksies ilgāk kā par pusgadu. Pašlaik saprotu, ka jaunveidojamā valdība gribētu iesaukumu atlikt no janvāra līdz vasaras vidum, kas vēl būtu pieņemami. Vajadzīgs laiks, kamēr sisitēmu sakārto, bet nākamgad tam jāsākas! Ar 500 brīvprātīgajiem, bet pēc tam iesaucamo skaits obligāti jākāpina. Nav citu variantu. Domāju, aizsardzības dienests izveidosies par prestižu lietu. Jaunieši, kas būs šo vīrišķības skolu izgājuši, pēc pieciem gadiem saņems vairāk privilēģiju un atbalstu, kas noderēs, meklējot savu vietu civilajā dzīvē.
Tomēr jaunieši, studenti nav izrādījušies tik patriotiski noskaņoti un atsaucīgi dienēt armijā, kā cerēts? Raimonds Pauls arī nesen sūkstījās, ka sabiedrība vairs tik ļoti neatbalstot saukli – pastalās, bet brīvi.
Kad esam nosvinējuši un aizvadījuši Patriotu nedēļu, jāatceras patriotisms, kāds bija, Latvijas valsti dibinot un aizstāvot. Toreiz Cēsu rotas skolēni burtiskā nozīmē cēlās un gāja karot par valsti basām kājām. Mūsu armija moderna, nevienam nepiedāvājam skriet baskājim, ir nodrošinājums ar piemērotiem apaviem. Protams, jaunieši ir dažādi un cilvēki dažādi. Savā ziņā vismaz daļu jaunās paaudzes ir pārņēmusi pārtikušās Rietumeiropas infekcija, kad liekas, ka aizsardzību un dzīves labumus kāds nodrošinās manā vietā, lai pašam nav jāpakustina ne mazais pirkstiņš. Tas ir diezgan sērīgi, jo neviena valsts, neviena sabiedrība nevar pastāvēt, ja neiestājas par savām vērtībām un par savu brīvību. Kaut vai vērojot, kā to dara ukraiņi. Ceru, ar VAD spēsim ielēkt vagonā, kur patriotisms vēl nav pilnībā izgaisis, lai mēs nepārvērstos par dīvāna patriotiem, kas var tikai runāt, stāstot, kas mums pienākas, bet neko nejaudā darīt, lai to sasniegtu.
Ko pats darīsiet pēc amata atstāšanas?
Redziet, demokrātijā politiķa karjera ir atkarīga no sabiedrības vēlmēm. Man jāpieņem tas, ka sabiedrība iedevusi kurvīti, jo nav vēlējusies, lai es palieku aktīvā valsts darbā. Atzīstu – tas bija diezgan nepatīkami, nav ko liegties.
Negaidīts sitiens pakrūtē?
Vai pakrūtē vai pa citām vietām, rezultāts ir tāds, kāds ir. Pēc 18 valstij atdotiem gadiem man grūti pašlaik pateikt, ko darīšu tālāk. Ceru, būšu vēl vajadzīgs, ja sauks palīgā, būšu gatavs nākt, atsaukties.
