Atis Klimovičs: Aizsardzības akcentu salīdzināšana 0
Ir vērts palūkoties, kāds izskatās bieži sarunās par paraugu dēvētās Igaunijas valsts aizsardzības četru gadu attīstības plāns. Redzams, ka kaimiņiem netrūkst ambīciju – iecerēts būtiski palielināt ne vien bruņoto spēku uguns jaudu, bet arī armijas karavīru skaitu. Četros gados tam jāpieaug par 3800 cilvēku. Grandioza iecere.
Apskatot tuvāk galvenos virzienus igauņu aizsardzības spēku attīstībā, redzama izteikta uzmanība prettanku ieročiem, mobilajām artilērijas iekārtām, jaunam strēlnieku ieroču ekipējumam, tajā skaitā ložmetējiem, snaiperu šautenēm, kā arī izlūkošanas un agrīnās brīdināšanas, tāpat sakaru sistēmām.
Vērts ieskatīties kaimiņu saimniecībā, lai gūtu ieskatu ne tikai konkrētās valsts armijas attīstībā un salīdzinātu to ar mūsu bruņoto spēku apgādi, bet arī apjaustu NATO jaunās vadlīnijas realitātē, ko sauc par atturēšanas politiku. Noprotams, ka alianses dalībvalstīm jāattīsta spējas konvenciāla kara gadījumam.
Turklāt viens no galvenajiem fokusiem, vismaz, ja runājam par trim Baltijas valstīm, noteikti ir vērsts uz cīņu ar bruņutehniku.
Piemēram, Latvija februāra nogalē sākusi saņemt “Spike” jaunā modeļa prettanku raķetes. Vidzemē nesen uzsākta jaunas artilērijas baterijas apakšvienības veidošana, kas apgādāta ar pašgājējhaubicēm. Līdzīga vienība jau izveidota Latgalē. Šādu militāro spēju attīstīšana nav nejaušība, jo labi zināms, cik liela nozīme ir “kara dievam” jeb artilērijai. Arī nesen Latvijā pabijusī augsta ranga vācu militārpersona norādījusi, ka šeit lielāku uzmanību vajadzētu pievērst tālās darbības artilērijas, pretgaisa un krasta aizsardzības spēju palielināšanai.
Par labu šādu spēju attīstībai runā arī Ukrainas pieredze.
Cīņā ar spēcīgo un bagātīgi apgādāto pretinieku milzīga nozīme tur bijusi ukraiņu artilērijai un bruņutehnikai. Tomēr vēl būtiskāka par ieroču veidiem, kalibru un bruņutehniku ir visas nācijas gatavība nosargāt savu valsti. Tas palīdzējis ukraiņiem noturēties, un to saprot arī Kremlī, kas ar dažādu manipulāciju palīdzību cenšas šo gribu salauzt. Procentuāli neliela Ukrainas sabiedrības daļa pēc sešiem kara gadiem ar Krieviju ir noskaņota pret bruņotu pretošanos un gatava padoties Maskavai.
Arī Latvijā pietiekami prāva daļa sabiedrības “nesaprot” vajadzību pēc valsts aizsardzības. Svaigs piemērs no Daugavpils pilsētas un novada, kur uzsākta kampaņa pret Nacionālo bruņoto spēku pārvaldībā esošā mācību poligona “Meža Mackeviči” attīstību.
Pašā akcijas centrā otras Latvijas lielākās pilsētas Daugavpils mērs, partijas “Saskaņa” pārstāvis Andrejs Elksniņš, kas tēlo neizpratni, kādēļ nauda jāizlieto militārajai infrastruktūrai, nevis medicīnai.
Primitīvajā kampaņā, kurā bez Elksniņa iesaistījušās citas personas, vietējiem iedzīvotājiem klāstīts, ka pilsētā un novadā pēc NATO aktivitātēm “Meža Mackevičos” sāksies nepārprotams pagrimums – samazināsies saimnieciskā aktivitāte, cietīs tūrisms, turklāt virs Daugavpils regulāri zemu trauksies NATO lidmašīnas.
Šāda dezinformācija mudina Latvijas aizsardzības sektoru saprotami pastāstīt, ka militāro bāzu attīstība rada pretēju rezultātu. Tā uzlabo ekonomisko situāciju reģionā un attīsta valsts aizsardzības spējas. Kā zināms, NATO 3. pants vispirms paredz katras valsts personīgo atbildību par savu aizsardzību.
