Atis Klimovičs: Pārņem sevišķas jūtas, kad valsts himnu dzied jaunie zemessargi 13
“Meža Mackeviči” – ne pārāk plaši zināma vieta netālu no Daugavpils, kas “Jāņa Sētas” izdotajā Latvijas kartē apzīmēta ar sarkanu zvaigzni, norādot uz tur reiz izvietoto padomju armijas bāzi. Tagad šajā vietā atrodas Zemessardzes Daugavpils 34. artilērijas bataljona mācību bāze, kur jau trešo gadu tiek rīkota jauno zemessargu pamata apmācības nometne triju nedēļu garumā. Šoreiz apmācāmajiem no Zemessardzes 3. jeb Latgales brigādes piepulcināti nedaudz vidzemnieku. Bez šīs nometnes dažāda līmeņa mācības “Meža Mackevičos” turpinās no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, un tur mēdz iegriezties arī mūsu sabiedroto vienības ar savu tehniku. Iespējams, tādēļ viens otrs vietējais iedzīvotājs nopietni apgalvo, ka tuvējā mežā darbojas tūkstošiem NATO karavīru.
Šādi pārspīlējumi diezin vai varētu rasties, ja sabiedrība būtu labi informēta par – derīgi uzsvērt – saviem bruņotajiem spēkiem. Tomēr tā nav, un tādēļ vērts apdomāt, kādēļ esam tik “vieglprātīgi”, ka neveltām pietiekamu uzmanību valsts aizsardzībai. “Jaunie laiki”, kurus iespējams iezīmēt ar krasu pavērsienu Kremļa ārpolitikā kopš iebrukuma Gruzijā 2008. gadā, pamodināja vienu otru tam pievērsties, bet lielākajai daļai eiropiešu neko neiemācīja. Sekoja 2014. gads ar iebrukumu Ukrainā, un arī tas, raudzīsimies tikai Latvijas virzienā, nav novedis pie vajadzīgās atklāsmes. Un tā ir gauži vienkārša, jo liek atzīt valsts aizsardzību par galveno prioritāti. Protams, nevienkāršojot lietas, vienlaikus cenšoties īstenot veiksmīgu politiku un prasmīgi saimniekojot, ne mazums rūpju veltot izglītībai un kultūrai. Tomēr saprotot, ka nākotnē plānotie ieguvumi iespējami vien savā nosargātā valstī. Vienkāršas atziņas, turklāt, kā redzams no Ukrainas piemēra, gauži reālas, ka visu dārgo un svarīgo iespējams zaudēt, ja nācija nebūs spējīga sevi aizstāvēt ar ieročiem rokās. Vērts ieklausīties dažu zemessargu teiktajā. Vēstures doktors Kārlis Dambītis ar vairāk nekā desmit gadu stāžu Zemessardzē ir pārliecināts, ka viņš un daudzi citi netērētu laiku apmācībām, ja būtu iestājies visaptverošs miera laiks. LMT viceprezidents Ingmārs Pūķis uzskata, ka par vienu no iemesliem viņa dalībai Zemessardzē nosaucama Latvijas vēsturiskā pieredze, atsakoties no bruņotas pretošanās iebrucējiem.
Šī pieredze, ja vien neesam akli to atzīt, mudina pavisam citādi skatīties uz mūsu valsts aizsardzību. Kādēļ neparaudzīties Izraēlas virzienā, vai Latvijas situācija ir daudz labāka, vai apdraudējums nav tikpat nopietni ņemams, vai vēsturiskā 20. gadsimtā gūtā trauma nav līdzīgi dziļa? Izraēlā tauta kontrolē armiju, jo šajā valstī katrs cilvēks ir kaut kādā veidā saistīts ar armiju – vai pats vai arī viņa bērni. Armijā obligāti jādienē visiem. Vīriešiem – trīs gadi, sievietēm – 21 mēnesi. Labi, pie mus vairs nav obligātā dienesta, bet tā vietā iespējams izveidot atšķirīgu sistēmu, spējot veiksmīgāk uzrunāt sabiedrību iesaistīties zemessardzē vai kā citādi iekļauties valsts aizsardzības sistēmā. Pagaidām līdz tam ļoti tālu. Varbūt sākumā iespējams pieteikt ziņu sižetus sabiedriskajā medijā no “Meža Mackevičiem”. Jāatzīst, tāpat kā Dziesmu svētkos, pārņem sevišķas jūtas, redzot, kā valsts himnu nodzied jaunie Latgales brigādes zemessargi.
