Aizsardzībā ar vienu kāju klibojam. Atzīst kļūdu līdzšinējā pieejā. Intervija ar Andreju Panteļējevu 12
Aizsardzības ministrija (AM) virza ideju par obligātu valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās. Tāpat paredzēts ieviest militārās vasaras nometnes jauniešiem, kuri vēlāk kļūtu par rezerves karavīriem. Intervijā “LA” žurnālistiem Mārim Antonevičam un Ģirtam Vikmanim AM parlamentārais sekretārs ANDREJS PANTEĻĒJEVS nenoliedz, ka tā ir ministrijas alternatīva diskusijai par iespējamu obligātā militārā dienesta atjaunošanu un doktrīnas maiņa uz visaptverošo aizsardzību.
M. Antonevičs: Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku amatpersonas pēdējā laikā bieži lieto terminu “totālā aizsardzība”. Ko jūs ar to domājat?
A. Panteļējevs: Mēs ministrijā vēl domājam, kādu terminu lietot. Militārā zinātnē pazīst jēdzienu “totālā aizsardzība”, bet tam sinonīms, ko vieglāk izskaidrot sabiedrībai, – “visaptverošā aizsardzība”. Termins nozīmē, ka valsts aizsardzība vairs nav šauras profesionālas grupas uzdevums, par kuru rūpējas NBS karavīri un zemessargi, bet valsts aizsardzība kļūst par ikviena sabiedrības locekļa uzdevumu. Pašlaik mēs izstrādājam plānu, kā cilvēkus iesaistīt valsts aizsardzībā.
Tad jau runa ir par koncepcijas maiņu?
Nenoliegšu, ka tā tas tiešām ir. Ilgu laiku – līdz krīzei Ukrainā – pastāvēja uzskats, ka Latvijas vajadzības aizsardzības jomā atrisina kolektīvā aizsardzībā, jo esam taču NATO un par pašaizsardzību mums nav jāuztraucas. Tādēļ tika attīstīts profesionālais militārais dienests, kura pamatuzdevums bija atbalsts sabiedrotajiem NATO starptautiskajās operācijās. Taču Latvijas aizsardzība balstās uz divām kājām – viena ir kolektīvā aizsardzība, bet otra – pašaizsardzība. Līdz 2014. gadam mēs ar pašaizsardzību stipri klibojām, jo pastāvēja uzskats – ja kas notiks, tad sabiedrotie brauks mums palīgā. Tagad esam mainījuši koncepciju – mums jāstāv uz abām kājām un tām jādarbojas līdzvērtīgi. Mūsu risinājums esošajai situācijai reģionā ir visaptverošā aizsardzība. Šeit var minēt Somijas un Šveices piemēru. Mēs saprotam, ka pāreja uz visaptverošo aizsardzību nenotiks ātri, jo pateikt ir viena lieta, bet izdarīt – cita, jo tā ir domāšanas maiņa.
Vai pašaizsardzības atstāšana novārtā bija politiska kļūda?
Kļūda domāšanā bija ne tikai Latvijā, bet arī NATO un ES, jo līdz 2014. gadam valdīja eiforija, ka Krievija īsti nevienu neapdraud. Bija pārliecība, ka reālu draudu nav, – Krievijas apdraudējums NATO šķita abstrakts un teorētisks. Turklāt tika veidoti dažādi NATO un Krievijas sadarbības formāti. Piemēram, tolaik Vācijā jūs neatrastu avīzi, kurā varētu izlasīt par šiem jautājumiem. Tas ietekmēja arī domāšanu Latvijas politiskajās aprindās. Turklāt mūsu kontekstā dažādi jautājumi pārklājās – bija ekonomikas problēmas, vajadzēja veidot sabalansētu budžetu. Bija populāras runas, ka nav nepieciešams tērēt papildu līdzekļus aizsardzībai, un krīzes laikā aizsardzības budžets cieta no “apcirpšanas”. Tomēr bija analītiķi, kas jau tolaik brīdināja, ka eiforija ir nevietā.
