Aizrunājas pat līdz Rietumu frontei 12
Saeima šonedēļ otrajā lasījumā atbalstījusi likumprojektu par Otrā pasaules kara dalībnieku statusu. Jau iepriekš tas bija raisījis karstas debates atbildīgajā komisijā un darba grupā, bet parlamenta sēdē deputāti aizrunājās pat līdz Rietumu frontei.
Vispirms jau deputātu domas dalās jautājumā par personu loku, kas varētu saņemt Otrā pasaules kara dalībnieka statusu. Likums paredz šo statusu piešķirt Latvijas pilsoņiem, kuri bija Latvijas pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji arī 1940. gada 17. jūnijā un piedalījās karadarbībā regulāro militāro vienību sastāvā, bet nav līdzdarbojušies represīvās struktūrās. Šāds regulējums nozīmē, ka šo statusu nevarēs saņemt nepilsoņi, kā arī tie Otrā pasaules kara veterāni, kas Latvijā ieradušies pēc okupācijas, pat ja šodien viņi jau naturalizējušies. Pret šādu veterānu dalīšanu kategoriski iebilst “Saskaņas” pārstāvji.
Deputāts Igors Pimenovs (“Saskaņa”) sarēķinājis, ka pie pašreizējā formulējuma likumprojekts liegtu iegūt Otrā pasaules kara dalībnieka statusu 90% Latvijā dzīvojošo padomju armijas veterānu. “Likumprojekts atsakās nosaukt par Otrā pasaules kara dalībniekiem karavīrus, kuri karā uzvarēja. Tas ir spļāviens viņu sejā,” debatēs satraucās deputāts. Likumprojekta autori gan skaidro, ka Latvija var uzņemties atbildību tikai par saviem pilsoņiem neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karojuši. Savukārt par veterāniem, kas kara laikā bija Padomju Savienības, Vācijas vai kādas citas valsts pilsoņi, atbild šī valsts vai tās tiesiskā mantiniece. “Katra valsts rūpējas par saviem kara veterāniem. Mēs zinām, ka tepat Krievijā, kur diezgan mākslīgi un pompozi tiek uzturēts viss tas Otrā pasaules kara stāsts, šī te valsts jau maksā kara veterāniem, kas atrodas Latvijas teritorijā,” paskaidroja Kārlis Seržants (ZZS).
Viedokļi sadūrās arī jautājumā par sociālo atbalstu veterāniem. Pašreizējā likuma redakcija paredz Otrā pasaules kara dalībniekiem piešķirt vien apliecību un krūšu nozīmīti, bet materiālus pabalstus vai atvieglojumus savu iespēju robežās varēs piešķirt pašvaldības (ja tās to vēlēsies). Gan Pimenovs, gan neatkarīgais deputāts Ilmārs Latkovskis debatēs aicināja valsti tomēr nodrošināt Otrā pasaules kara dalībniekiem kādu pabalstu. “Diemžēl mums te ir darīšana ar mūsdienu “poļitrukiem”, kuri uzskatīja, ka labāk 100 savējos atstāt bez pabalsta, lai tikai nejauši nepiešķirtu arī kādam neīstajam,” sūkstījās I. Latkovskis. Turpretim likumprojekta līdzautors Ritvars Jansons (NA) skaidroja, ka šim likumprojektam ir pavisam cits mērķis. “Šeit mēs vēlamies beidzot skaidri un gaiši noteikt Otrā pasaules kara dalībnieka statusu, lai neviens nevarētu apspļaudīt viņus, teikt, ka tas ir fašists vai tas ir komunists. Tie visi ir mūsu iedzīvotāji, kuri pretlikumīgi tika iesaistīti karadarbībā, un līdz ar to ir upuri. Šis ir upuru likums, nevis sociālās palīdzības likums. Sociālajai palīdzībai mēs varam domāt citas metodes, kā cilvēkus balstīt, un ne tikai kara dalībniekus, bet arī visus pārējos,” uzsvēra R. Jansons.
Kā jau šādās reizēs Saeimā gadās, viskarstākās debates deputātiem izvērtās par jautājumu, kam sakars ar likumprojektu ir visai nosacīts. Deputāts Pimenovs kādā brīdī aicināja kolēģus beigt uzturēt mītu, ka latviešu leģionāri karojuši tikai pret boļševikiem. “Latvijā mobilizētie leģionāri darbojās arī Rietumu frontē kā vācu armijas izpalīgi, tostarp pat Itālijā. Latviešu lidotāji vācu karaspēka sastāvā piedalījās masveida uzlidojumos sabiedroto lidlaukiem Holandē, Beļģijā un Francijā, un daži latviešu virsnieki uzdienēja līdz eskadriļu komandieru amatiem,” apgalvoja Pimenovs. Šie viņa vārdi bija kā uguns pakulās. Deputāts un vēsturnieks Jansons atgādināja, ka likumprojekta izstrādes darba grupā strādājuši arī vēstures doktori un attiecīgā laika posma pētnieki: “Un neviens no viņiem nevarēja pateikt reālu gadījumu, kad Latvijas valsts piederīgie vai iedzīvotāji būtu karojuši pret Rietumu sabiedrotajiem Otrā pasaules kara gadījumā. Tādu dokumentu nav Latvijas rīcībā. Un līdz ar to šis arguments ir pilnīgi noņemams.” Jānis Dombrava (NA) piebalsoja, ka latvieši Rietumu frontē bijuši, bet tikai Nirnbergā kā sagūstīto nacistu kara noziedznieku cietumsargi. Aleksandrs Kiršteins (NA) atgādināja, ka latviešu leģiona komandieri, piemēram, pulkvedis Vilis Janums, pavēlēja saviem kareivjiem nekur nekarot pret sabiedroto (britu, franču, amerikāņu) karaspēkiem, bet 15. divīzija apzināti padevās gūstā amerikāņiem. Tomēr Pimenovs palika pie sava, ka simtiem latviešu leģionāru esot dienējuši Rietumu frontē un par šo faktu varot pārliecināties karavīru atmiņu grāmatās, kas pieejamas arī Saeimas bibliotēkā.
Vēsturnieks: Būtu stipri pārspīlēti to saukt par piedalīšanos kaujās
Pēc Saeimas sēdes lūdzu vēsturnieku Valdi Kuzminu novērtēt Saeimas debatēs izskanējušos apgalvojumus par latviešu leģionāru karošanu Rietumu frontē.
Lūk, eksperta skaidrojums: “No Latvijas armijas bijušajiem lidotājiem kara laikā tika izveidots aviācijas leģions “Latvija”, kas sastāvēja no divām nakts kaujas eskadriļām Vācijas gaisa spēku jeb “Luftwaffe” sastāvā. Tās piedalījās karadarbībā, lielākoties lidojot Latvijas teritorijā vai austrumu pierobežā. Īpaši aktīvi uzlidojumi bija 1944. gada pavasarī un vasarā. Rudenī uzlidojumi beidzās, jo Vācijas gaisa spēkiem vairs nebija degvielas šādu lidmašīnu izmantošanai. No aviācijas leģiona “Latvija” bumbvedēju lidotājiem 1944. gada vasarā tika atlasīti kopā desmit piloti un nosūtīti uz aviācijas skolām Vācijā. Tur viņi beidza iznīcinātājlidotāju apmācību un trīs vai četri no viņiem piedalījās kaujās Rietumu frontē pret Rietumu sabiedrotajiem. 1945. gada 1. janvārī vismaz divi no viņiem piedalījās aviācijas uzlidojumā Beļģijas lidlaukiem un viens no viņiem – Harijs Klints – šīs operācijas laikā gāja bojā. Vairāki tūkstoši latviešu jauniešu bija iesaistīti gaisa spēkos kā izpalīgi, bet nebūtu gluži korekti teikt, ka viņi piedalījās karadarbībā. Savukārt 1945. gada aprīlī Latviešu leģiona 15. divīzijas Viļa Jaunuma grupa kājām devās no Austrumu frontes uz Rietumu fronti, lai padotos gūstā Rietumu sabiedrotajiem. Būtu stipri pārspīlēti to saukt par piedalīšanos kaujās. Vācijas bruņoto spēku virspavēlniecība bija labi informēta par latviešu karavīru noskaņojumu, tostarp to, ka viņi karadarbībā pret Rietumu sabiedrotajiem piedalīties negrib un nepiedalīsies, bet drīzāk padosies gūstā. Tādēļ no latviešu iesaistīšanas karadarbībā Rietumu frontē pēc iespējas centās izvairīties.”
