Vai sētniekam par pašaizliedzīgu darbu ir pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis? Egila Līcīša feļetons 27
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Klimatiskās atmosfēras frontes atvirzīja Latvijas teritorijā sen nepieredzētu sniega vētru. Putināja, brīžam no debesīm pārsloja irdenākas mīkstas, baltas dūnas, brīžam no gubu mākoņiem bira slapja ķēpa, kas, nosēdusies uz zemes, pārvērta ceļus un ietves neizbrienamā putrā.
Laika apstākļiem līdzi mainījās meteorologu vēstījumi iedzīvotājiem – no intensīvas snigšanas, ekstremāli stipras snigšanas līdz globālai kataklizmai un sarkanajam brīdinājumam par ārkārtas stāvokli ieputināšanas dēļ pirmoreiz valsts simtgadu pastāvēšanas vēsturē.
Dabas katastrofa bija vai nebij, bet brīnīties par sniegu Latvijā 1. decembrī nevajag, jo esam piederīgi ziemeļzemēm, tuvāk zemeslodes polārajiem apgabaliem nekā ekvatoram, un pagājušonedēļ apdzīvotās vietas iegrima kupenās kā sūnu ciemi, kur sniega sega sniedzās līdz māju jumtiem un laukā redzamības zonā palikuši vien skursteņi un satelīttelevīzijas uztveršanas antenas.
Arī galvaspilsētu aizputināja. Rīgas netīrītās ielas izskatījās kā Ļeņingradā pēc hitleriešu veiktās bombardēšanas 1941. gadā.
Gājēju pārvietošanās pa sniega vaļņiem nebija ierastā soļošanas, pastaigu vai palēkšus tehnikā, bet tiekot uz priekšu gliemeža ātrumā: šļūcot, kāpelējot, klumburojot, rāpjoties, mežģījot potītes un metoties kājām.
Oioioi, ja jūs dzirdētu sabiedriskā transporta stūrētāju gaušanos par neizbraucamiem ceļiem, riteņbraucēju asaras par grambām uz veloceliņiem (patiešām, viens otrs trakgalvis velorasts pat šādā laikā devās ceļā ar ričuku!), un autovadītāju kliegšanu no bezspēcības mašīnas salonā par stumdīšanos un spolēšanu uz ielām! Labi vien ir, ka nedzirdējāt – reti kurais vārds, izsakot piezīmes par Rīgas domes darbu putenī, bija no cenzētiem.
Lai neitralizētu snigšanas sekas, cīņā ar stihiju tika mestas 67 smagās mehanizācijas vienības – sniega aizvākšanas flotes flagmanis buldozers ar palīgā norīkotiem traktorīšiem, šķūrēm, suku un birstu tīrītājiem un iekrāvējiem.
Galveno pārspēka triecienu uzņēma Rīgas sētniecības zieds, ielu slaucītāju armijas gvardes vienība, kur gan esot iztrūcis priekšpulks ar 120 no darba atlaistiem nevakcinētiem pieredzējušiem tīrības speciālistiem.
Jautājums, vai uz attiecīgi apkopjamo kvadrātmetru skaitu pietiek sētnieku? Tāpēc agrīnie uz darbu cilpotāji sveica ar aplausiem ikkatru pirmo ceļā satikto cilvēku, kurš vicināja slotu un cilāja sniega lāpstu!
Ielu tīrītāji parādīja to pašu varonību, sargājot gājēju veselību un pat dzīvību, kā dakteri cīņā ar pandēmiju, bet sakiet, vai jele viens sētnieks par smagu, pašaizliedzīgu darbu un ieguldījumu dzīvību glābšanā ir rekomendēts Triju Zvaigžņu ordenim?
Būtu kāds līdzjūtīgs pilsētnieks pasniedzis piekusušam un gurdenam sētniekam – sniega viļņlauzim – kaut kausiņu karstvīna un ceptas zoss gabaliņu no sava galda!
Cik mobilo brigāžu vajag iesaistīt cīņā ar sniegputeni, kur jākaisa reaģents sāls, un vai operatīvie risinājumi notiek, kā ieplānots, no rātsnama jumta vēroja karavadonis vicemērs Ķirsis.
Savukārt domes ģenerāli Staķi šajās dienās labāk bija netraucēt. Nobēdājies, ka nevar palīdzēt rīdziniekiem, pilsētas galva savā migā bij dziļā melanholijā, ka Viļņā, Tallinā, Helsinkos, Stokholmā, Oslo ziemā ir gludāki trotuāri un no brauktuvēm ātrāk aizvāc kupenas.
Bet tikai viens vīrs – domes deputāts Radzevičs, bijušais pilsētas saimnieks un izpilddirektors – ķērās pie sniega šķūres, lai, uzturēdams sportisko formu, pašrocīgi iztīrītu piesnigušo tramvaja pieturvietu pie mājas Kokneses prospektā.
Tas radīja labi padarīta darba sajūtu, prieku un gandarījumu, ka pakalpots cilvēkiem. Redzot, kā kūp sētnieku muguras, cik smagi klājas blokmāju iekšpagalmos, mazajās ieliņās, sabiedriskā transporta pieturās, Radzevičam blakus, elsdami pūzdami kā tvaikmašiņi, stājās lāpstām bruņojušies tūkstošiem brīvprātīgo vienkāršo rīdzinieku.
Kur putenī noslēpās citi pilsētas tēvi, kur attālinātā režīmā darbojās domes kantoristi, kāpēc sniega tīrīšanas talkā nesagaidīja spēka mitriķus daudzos Rīgas vicemērus un par kārtību pilsētā atbildīgo dūšīgo Ozolas kundzi?
Kur aizklīda progresīvo vairākums ar vadoni Kossoviču priekšgalā? Radzeviča kolēģiem vajadzēja iekost brokastā sviestmaizītes un tad, ne mirkli rokas nepūtinot, ķerties pie šķūrēšanas darbiem, lai iztīrītu sniegāju gūstā nokļuvušo pilsētu!
Citādi muļķīgi sanāk – demonstrēt sašutušiem aizputinātās Rīgas iedzīvotājiem rotaļīgu optimismu, ka laiks ir izaicinājumu pilns, kas mijas ar rāmu pašapmierinātību, ka pavasaris un atkusnis nav aiz kalniem.
