Valdis Krastiņš: Kā latviskosim “post-truth”? 1
Angļu valodā patlaban bieži tiek lietots termins “post-truth”. Kā to latviskot? Varbūt “aizpatiesība”? Runa ir par propagandu, kura nepievērš uzmanību faktiem, bet gan tos sagroza, lai varbūt gūtu atsaucību lasītājos, klausītājos, skatītājos. Un aizpatiesību paudēji gūst panākumus. Piemēram, aģitējot par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, tika izmantoti lieli plakāti ar uzrakstu: “Mēs katru dienu pārskaitām Briselei 50 miljonus mārciņu. Kādēļ šo naudu neizmantot, lai finansētu mūsu veselības aizsardzību?” Tie ir meli – bet nostrādāja. Līdzīgi priekšvēlēšanu kampaņā rīkojās Tramps, izmantojot nepatiesības, puspatiesības un faktus tā, kā tas varētu patikt viņa vēlētājiem. Un nostrādāja.
Bet kā ar mums Latvijā? Arī te diemžēl sāk rosīties aizpatiesībnieki. Piemēram, Jūrmalas pilsētas galvas cirka numuri. Mums stāsta itin nopietni par vēlētāju gribu, par nespēju novērst nejēdzības, aizbildinoties ar pantiem un paragrāfiem. Patiesībā Trukšņa atgriešanās pie varas ir viens īsts koruptīvs darījums, kuru mēģina aizklāt ar aizpatiesībām.
Un tad vēl Eiroparlamenta deputātes Grigales apšaubāmā balsojuma lieta. Arī te tā vietā, lai Grigali izslēgtu no viņas partijas, sākas runāšana par noskaņojuma trūkumu, par to, ka pieprasījuma izslēgt nebūs. Aizpatiesībnieki!
Kā lai šajā aizpatiesību jūklī orientējas vēlētājs? Mīļie, kļūst arvien grūtāk, melotāji kļūst nekaunīgāki, paļaujoties uz to, ka cilvēki domās – nu, tik briesmīgi melot jau nevar, te kaut kur jābūt arī patiesībai… Lielākoties gan nav. Un patiesības sajūtu sevī var atjaunot, nostiprināt tieši tagad, Ziemassvētku laikā. Vienam palīdzēs Kristus bērniņš silītē, citam mācītāja vārdi baznīcā, vēl kādam – saulgriežu svētku sajūta un galvenais – kopības sajūta, siltums un patiesīgums cilvēku starpā. Šādā gaisotnē aizpatiesībnieki būs redzami kā uz delnas, izzudīs viņu radītais mulsums.
Vistumšākajās ziemas dienās lai uzmirdz svētku gaisma. Priecīgus, īstus Ziemassvētkus!
