“Aizņēmos naudu no sievas un pārdevu mežu!” Kā pensionārs Ivars tika pie elektromobiļa 5
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Interesējoties par līzinga iespējām, ir vēl viens viegli pierādāms ienākuma avots. Pietiekami liela pensija arī der. Vienīgi tās saņēmējam nevajadzētu būt daudz vecākam par 70 gadiem. Un papildus var nākties šo to labu par savu veselības stāvokli apliecināt…
Par šo iespēju man atgādināja jaunības draugs Ivars. Nu jau iesirms. Dzīvo Vidzemes mazpilsētā. Kurā? Mazs eksāmens Latvijas ģeogrāfijā – skatieties bildītē! Kur šī baznīciņa, ko sev fonā likt izvēlējies jauns elektromobilis? Pensionāra pirkts.
Atbrauca Ivars pie manis uz Rīgu. Papļāpāt, palepoties, jo piepildīts gadus astoņus lolots sapnis.
“Kā to dabūji gatavu?” vaicāju. “Trīsarpus tūkstošus pirmajai iemaksai aizņēmos no sievas. Nu jau gan esmu parādu atdevis – pārdevu gabaliņu sava meža. Līzings maksā trīsarpus simtus mēnesī. To sedz mana pensija. Vēl kāds simtiņš pāri paliek. Apgādājamo man nav. Paša iztikai nepieciešamos ienākumus apliecināju ar mana uzņēmuma datiem,” viņš neslēpj.
Labs uzņēmums. Drošs. No ilgtspējas viedokļa izcils. Gandrīz kā vecajā, skarbajā anekdotē – no bankrota drošs būsi vien tad, ja pieder tev maizes bode un apbedīšanas birojs. Kamēr dzīvs – tavs klients. Ja vairs neēdīs – arī tavējais…
Ivaram gan maksā tikai dzīvie. Bet senioru grupā gandrīz visi, jo redzēt taču joprojām gribas. Un viņa bodē var dabūt patiešām labas brilles. Un saimnieks var atļauties “Leaf”. Var būt aizrautīgs savdabīga vaļasprieka virzītājs:
“Sens paziņa bija izdomājis veidu, kā “pārrobežu sadarbības” Eiropas projektu rāmjos ielikt slot-car trases daļēju finansējumu, atrada mani Limbažos, uzaicināja piedalīties. Piekritu, bet ar ambiciozu noteikumu – tad ejam līdz pasaules čempionātam šajā trasē!
Pierunāju pašvaldības vadību, iedeva mums varenu “aerodromu” – skolas augšstāva zāli, ieguldīja dažus tūkstošus, kurus pieckāršoja Eiropas fondi. Tagad Limbažos ir trase. Un pasaules čempionāts arī jau ir bijis. Un čempions valmierietis ir.
Paralēli trases būvei kopā ar – atkal – dažiem veciem draugiem izveidoju biedrību “Dzirnavu spēks”, kuras programmā lieliski “ierakstās” arī šādi zaļi tehniskie sporta veidi. Un satiksmes drošība. Kurā, manuprāt, milzu ieguldījumu var dot šī savdabīgā zēnu (vecumā pat līdz 60 gadiem) rotaļa.
Nevaru iedomāties labāku veidu, kā trenēt reakciju (te jāķer sekundes simtdaļas, nevis desmitdaļas kā uz ceļa), kā izkopt perifēru redzi, prasmi, galvu negrozot un acis nebolot, pārskatīt plašu laukumu. Te beznosacījuma refleksu līmenī nonāk izvairīšanās no pārāk straujas bremzēšanas vai paātrināšanās, kas maina modelīša (arī īsta auto) trajektoriju daudz vairāk nekā stūrēšana.
Šiem modelīšiem pat stūres kā tādas nav. Bet tie skaisti un vadāmi “driftē”. Vai kļūdas gadījumā sagriežas, apgāžas – dara visu, kam nevajadzētu notikt ar lielajiem auto. Dara bez traģiskām sekām. Un veido pareizu gāzētāja – bremzētāja – stūrētāja domāšanu,” stāsta Ivars.
