Aizmugure drošībā neilgi pirms kara 0
Natalka Pozņaka-Homenko, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pavisam ir 25 brigādes – pēc apgabalu skaita un vēl viena Kijevā. Brigādes sastāv no bataljoniem. Kijevā būs desmit bataljoni, katrā rajonā pa vienam. Pārsvarā šajos bataljonos ir rezervisti – brīvprātīgie, kas miera laikā strādā savu civilo darbu un reizi nedēļā apgūst militārās prasmes. Plaša mēroga karadarbības gadījumā viņiem pēc pirmā signāla būs jāierodas pulcēšanās vietā un jābūt gataviem pildīt komandieru pavēles: dežurēt posteņos, patrulēt, apsargāt stratēģiskus objektus. Ja būs nepieciešams – atvairīt ienaidnieku.
Rezervistu mācības notiek brīvdienās, biežāk sestdienās. Vienā no tām bija mūsu korespondente.
Brīvprātīgo skaits ievērojami palielinājies
“Karā kā jau karā”. Šos vārdus atcerējos vairākas reizes, kamēr gāju uz mācību norises vietu. Tas nebija vienkārši: no tuvākās autobusa pieturas – vairāk par sešiem kilometriem pa meža ceļiem. Labi, ka navigācija nepievīla.
Jāatzīst, mācību vieta bija izvēlēta ideāli: šķēršļota apkārtne, pamestas ēkas, kas pārvērtušās par drupām. Balsis dzirdamas no dažādām pusēm, vienlaikus darbojas vairākas grupas. “Beidzamajā laikā brīvprātīgo skaits stipri palielinājies. Vēl pirms gada nodarbojāmies ar vienu grupu, bet tagad jau ar četrām sešām grupām. Ar šādām apmācībām nodarbojamies jau trešo gadu, un te tagad vingrinās jau nākamās skolēnu paaudzes,” stāstīja viens no instruktoriem, 112. brigādes rezervistu padomes priekšsēdētājs Antons Goloborodjko. Tieši viņš rāda, kā pareizi turēt ieroci, kā pareizi izvirzīt otru plecu kaujas laikā, kā pareizi pagriezties. Pretī viņam – divi desmiti rekrūšu (tā šeit sauc kaujiniekus, kas gatavojas parakstīt rezervista kontraktu). Ieroči un ekipējums ļoti atšķirīgi: mednieku šautenes, streikbola automāti un koka maketi. Taču viss maksimāli nopietni.
“Pie mums nāk ļoti atšķirīgi cilvēki: gan pēc vecuma, gan sociālā statusa. Ir vīrieši un ir arī sievietes. Veiksmīgi uzņēmēji, skolotāji, šoferi, inženieri, arhitekti, žurnālisti. Pat grūti pateikt, kādu cilvēku nav pie mums,” saka A. Goloborodjko. “Labais plecs! Kreisais plecs! Frontes kontrole! Aizmugures kontrole!” Kaujinieki vairākas reizes pilda pavēles, līdz visas darbības notiek automātiski. Kaujas situācijā visam jāstrādā refleksa līmenī – galvai tādā brīdī jārisina pavisam citi uzdevumi. Līdzās instruktora kustības centīgi atkārtoto smalkas miesas būves sieviete ar automāta maketu. Manu aicinājumu aprunāties viņa noraida, instruktors ir svarīgāks. Tikai pārtraukuma laikā piekrīt atbildēt uz dažiem jautājumiem. Sievietes vārds ir Rumija. Dzīvojusi tagad okupētajā Doneckas apgabala Jenakijevo pilsētā, no kurienes nācis arī no Ukrainas aizbēgušais eksprezidents Viktors Janukovičs. Nodarbības viņa apmeklē kopš gada sākuma, kad radusies šāda iespēja. “Es vienkārši nevēlos, lai Kijevā atkārtotos tas, ko mēs pārdzīvojām Donbasā. Man ir jāmāk aizstāvēt sevi un ģimeni,” viņa stāsta un, uzzinājusi, ka raksts top Latvijas laikrakstam, piebilst: “Nododiet mūsu pateicību Latvijai, Lietuvai un Igaunijai par to, ka viņi nepameta mūs grūtā brīdī. Paldies, ka esat kopā ar mums.”
Cilvēki atcerējās, ka pie mums norisinās karš
Cita grupa tikmēr mācās taktiku – kā darboties reālā vidē. Kaujinieki darbojas divatā: uztur sakarus savā starpā, pārvietojas pa ceļu, atkāpjas, piesedzot viens otru. Instruktors norāda uz būtisko, izlabo kļūdas. “Karš ir negaidītu notikumu kopums, un mums tam ir jābūt gataviem,” viņš saka.
Visā uzmanīgi noraugās Kijevas 130. Solomenskas bataljona rezerviste Marjana Žaglo, triju bērnu māte, kas parakstījusi kontraktu 50 gadu vecumā. Nesen par viņu uzrakstījis laikraksts “The Times”, kļuvusi slavena. Taču tas nekādi nav ietekmējis viņas attieksmi pret darāmo. Marjana nesen tikusi operēta, atbalstās uz kruķiem. Neraugoties uz to, viņa uzmanīgi vēro jaunā papildinājuma darbošanos un dod instrukcijas: “Jūsu uzdevums – kontrolēt teritoriju. Jums viss jāredz un jādzird, jāpamana pati mazākā kustība, jo tas var būt ienaidnieka slēpnis. Bet jūs tagad domājat par to, kā turēt rokas un kur likt kājas. Nekas – iemācīsieties.”
Simts metru tālāk instruktors ar segvārdu Groms ar trešo grupu apgūst patrulēšanu trijatā. Dzirdamas pavēles: “Tu strādā no 3 līdz 9, tu – no 6 līdz 11.” Vēlāk saprotu, ka tā karavīri apzīmē teritorijas sektoru pēc analoģijas ar pulksteni. “No 3 līdz 9” nozīmē 180 grādus nosacīti no pulksten 3 līdz 9. “Jums jāredz savs ierocis. Automātam ir trīs drošinātāji: viens mehāniskais, otrs – jūsu roka, trešais – jūsu galva. Nekad neturiet pirkstu uz mēlītes, ja nešaujat – pirkstam jāatrodas uz stobra kārbas. Ja, ko tādu pamanāt biedram, nekautrējieties, pārlieciet viņa pirkstu uz kārbas. Tā ir viņa un jūsu drošība,” mudina ielāgot Groms.
Teritoriālās aizsardzības apmācībās apgūst arī taktiskās medicīnas un topogrāfijas pamatus, citas karā nepieciešamas prasmes. Rezervistu vidū ir arī “veterāni”, kas kontraktu ar teritoriālās aizsardzības bataljonu parakstījuši pirms diviem trim gadiem. Viņi vingrinās atsevišķi, slīpē sarežģītākas darbības: ēku tīrīšanu, ienaidnieka diversantu grupu neitralizēšanu. Ceturtdienās viņiem ir iespēja doties uz teorētiskajiem kursiem, reizi mēnesī tiek organizētas strēlnieku dienas, kad iespējams doties uz šautuvi. Tomēr 80% līmenī visa pamatā ir pašu šo cilvēku individuālā sagatavošanās.
“Es izturēju atlasi uz Nacionālās gvardes operatīvās nozīmes brigādi. Taču tur visu laiku jāatrodas kazarmās un nacionālā gvarda alga neļauj īrēt dzīvokli. Tādēļ es atteicos un parakstīju kontraktu ar teritoriālo aizsardzību. Man tā ir ērtāk: piecas dienas nedēļa es strādāju trijos darbos, lai nodrošinātu ģimeni, bet sestdienās uzlaboju savu kaujas gatavību,” stāstīja rezervists Dmitrijs Tarnovskis. 2016. gadā bijis spiests aizbraukt prom no Doneckas, strādā par ārstu futbola akadēmijā un treneri metodistu. Doneckā palikuši radinieki, ar kuriem regulāri sazinās, uztraucas. “Ziniet, tas labi, ka tagad sākusies tāda ažiotāža un ļaudis atcerējušies, ka pie mums jau astoņus gadus norisinās karš. Kijevā jau par to bija sākuši piemirst. Bet Avdijivkā (pilsēta netālu no frontes līnijas) to labi atceras,” viņš smaidot teica.
Rezervista kontrakts nesniedz nekādu materiālo labumu – valsts izmaksā tikai dienas naudu par mācību apmeklēšanu (tās ilgst no 10 dienām līdz mēnesim) gada laikā. Taču šiem cilvēkiem pašiem jāiegulda nauda savā kaujas gatavībā, jāpērk ieroči un ekipējums, apmaksājot nodarbības šautuvē un daudz ko citu. Kopš gada sākuma, kad par teritoriālo aizsardzību sāka runāt mediji, sniedzot tai reklāmu, šādu brīvprātīgo kļūst aizvien vairāk.
Viņiem zināms, ka Krievijas iebrukuma gadījumā viņus var izmantot ne tikai patrulēšanai ielās un tiltu apsardzībā. Visi to saprot. Tāpat saprot arī to, ka Ukraina viņiem ir kaut kas vairāk nekā teritorija vien. Un viņi to aizsargās līdz beidzamajam. Kā frontē, tā aizmugurē. Tāpēc, ka tā ir viņu zeme. Ne tikai savu suverenitāti, bet arī mieru un drošību visā Eiropā. Jo agresora apetīte aug ēdot un, ja kritīs Ukraina, nākamās var būt Baltijas valstis, Polija un citas bijušās “sociālistiskās sadraudzības” valstis. Šķiet, pasaule to sākusi apzināties.
