Aizmirstam par ierakumiem – karosim pilsētās? Saruna ar karavīriem 14
Žurnālistu Voldemāra Krustiņa un Arta Drēziņa saruna ar atvaļinātiem profesionāliem Latvijas armijas karavīriem: kapteini Raivi Ušacki un virsseržantu Jāni Laķi. Par Ukrainas notikumiem, kara mākslu 21. gadsimtā, patriotismu un stundu X, ja tāda pienāks…
– Jūs esat bijušie karavīri ar praktisku pieredzi Afganistānā un citur. Kāds ir jūsu skats uz to, kas noticis un notiek Ukrainā un Krimā?
R. Ušackis: – Strādāju par sportistu aģentu, tāpēc mans viedoklis varbūt ir atšķirīgāks nekā daudziem citiem. Man Ukrainā ir apmēram 20 sportisti, pazīstami treneri un draugi. Kad zvanu ukraiņiem un prasu: kas notiek, man atbild: “Mēs neredzam, kas var vadīt valsti!” Ukrainā nekad nebūs Eiropas Savienība. Esmu šo valsti izbraukājis no viena gala līdz otram. Jābūt modelim starp Eiropas Savienību un Neatkarīgo Valstu Savienību. Ukraiņu rūpnīcu produkcijai lielākais noiets bija Krievijā, pašreiz lielākā daļa rūpnīcu vai nu nestrādā, vai izdzīvo, darba cilvēkiem nav, un viņi nezina, kāda būs nākotne. Var ieņemt parlamentu, gāzt prezidentu, bet jautājums – kas notiek pēc tam, kāda ir pārejas un beigu fāze? Man liekas, ka arī Ukrainas jaunā vara vispār nebija padomājusi, ko darīt tālāk. Ukrainā, arī tās austrumos, viss ir mierīgi: cilvēki iet uz darbu, restorāni strādā, sportisti trenējas, nogāž pa kādam Ļeņina piemineklim, atbrauc kādi 30 nemiernieki, pataisa nekārtības un aizbrauc, ikdiena turpinās. Arī Krimā rit ikdienas dzīve. Jā, skaidrs, ka valsts ir izlaupīta, jautājums: ko darīs un ko piedāvās jaunā vara? Runās tikai par krievu valodu? Cik Eiropa varēs palīdzēt? Cik daudz Eiropa gribēs zaudēt, sabojājot attiecības ar Krieviju? Ir daudz jautājumu, un tagad notiek tāda kā spēle. Nedomāju, ka būs militārs konflikts. Vairāk tāds ekonomisks un politisks karš: kurš vinnēs, kurš ātrāk salūzīs.
J. Laķis: – Es skatos uz Ukrainas notikumiem caur savu militāro pieredzi Balkānos, Irākā un Afganistānā. Piekrītu Raivim: var uztaisīt nemierus un pārņemt varu, bet jābūt plānam, kā darboties tālāk. Skaidrs, ka no stratēģiskā viedokļa stāsts ir par Melno jūru, pa kuru peld un kuras ostās uzturas krievu zemūdenes ar kodolieročiem: Krievijai bail pazaudēt šīs spējas.
– Šis milzis Krievija jau nevar kustēties bez atbalsta punktiem, tāpēc tas bija neizbēgami, ka krievi restaurēs savas bāzēšanās iespējas Krimā, un Putins nevar no turienes iet projām, lai ko visi runātu.
– Pat es kā kājnieks to saprotu! Arī lielu kājnieku armiju nevar iedzīt kādā teritorijā bez atbalsta un apgādes punktiem, tranzīta ceļiem. Runājot par Maidana notikumiem Kijevā, redzēju, ka cilvēku pūļos no abām pusēm bija cilvēki, kas kaut ko vadīja, kontrolēja un uzraudzīja. Cilvēki bija gatavojušies, tas nebija nekāds muļķīgu darbību 13. janvāris Rīgā. Bija izveidotas formācijas, sadabūtas ķiveres, uztaisīti vairogi. Jā, Kijevā bija arī stihiskas grupas, bet pret varu gāja arī apmācītas vienības, kas rūpējās par flangiem, aizmuguri, skatījās, kā ieņemt un noturēt placdarmu. Vienkāršs pūlis to nespēj.
R. Ušackis: – Kad opozīcija panāca vienošanos ar Janukoviču par sadarbību, bija pilnīgi skaidrs, ka opozīcijas organizētie nemieri turpināsies. Ja būtu pieturējušies pie vienošanās, varbūt būtu daudz mazāk upuru, nebūtu tik daudz izlaupīta valsts un Krima būtu Ukrainā, jo Janukovičs tāpat jau bija zaudējis savu politisko ietekmi, tas bija laika jautājums. Bet, kas būtu, ja būtu…
– Vai jums neliekas, ka Krimā krievu jau tā ir tik daudz, ka Putins mierīgi varēja iztikt bez savas armijas ievešanas. Putina varu jau tur gaidīja.
– Krievijas politiķi izmantoja iespēju parādīt savai sabiedrībai, kāpēc Krievijai ir vajadzīga spēcīga armija. Bet kas tālāk? Kas ar Krimu būs kūrorta sezonā, no kā tā dzīvo? Domāju, tūrisms tur ir miris par kādiem 90%. Kurš normāls investors tur kaut ko gribēs ieguldīt? Visas šīs vīzu, lidostu, drošības problēmas… Ukraiņi, ar kuriem esmu runājis, apzinās, ka Krima zaudēta, vismaz pagaidām.
– Tad ukraiņiem nav ko vilkt laiku un lolot veltas cerības!
– Varbūt pēc kāda laika, kad redzēs, kas notiek ar Krimas ekonomiku, krimieši gribēs atpakaļ.
– Kādi Latvijai būtu jāizdara secinājumi no Ukrainas notikumiem?
J. Laķis: – Jāspēcina armija. Jā, esam NATO, un NATO nāks mums palīgā, ja būs nepieciešams. Par to esmu pārliecināts. Jautājums tikai: cik ilgā laikā NATO atnāks un vai esam gatavi, ka Latvijā būs lielas armijas vienības, kur tās tiks izvietotas, kā apgādātas, kā varēsim kooperēties, vai varēsim sazināties, vai ieroči un to daļas būs savietojamas. Man Afganistānā gadījās kaujas situācija, kad izrādījās, ka amerikāņa triecienšautenes ložu aptvere manai triecienšautenei nederēja, kaut gan ložu standarts bija identisks – 5,56 milimetri… Tas nozīmē šādi var rasties situācija, ka aiziet bojā ne tikai viens karavīrs, bet pat liela vienība. Citā reizē bija sabojājusies nakts redzamības iekārta, un lūdzu amerikāņu speciālistu to apskatīt. Sākumā viņš atteica, jo nosaukums mūsu iekārtai bija citāds nekā amerikāņu. Kad to aiznesu un parādīju, amerikānis saka: nav problēmu salabot, tā ir tāda pati kā mūsējā! It kā sīkums, bet kauju laikā šie sīkumi var būt izšķiroši un cilvēku dzīvību vērtībā. Tā ka sadarbības jautājums NATO valstu starpā ir ļoti svarīgs, un, kā es pierādīju ar iepriekš minētiem gadījumiem, ne vienmēr tas ir stāsts par lielu naudu. Cita lieta, ka Latvijā nepieciešams organizēt liela mēroga NATO mācības, kurās bez armijas iesaistītos arī citas Latvijas drošības struktūras. Latvijas armija attīsta nelielu vienību prasmes. Jautājums – ko šādas nelielas vienības spēs, kad būs ārēja agresora iebrukums? Ja simt karavīri spēj labi funkcionēt, tas nenozīmē, ka spēs arī trīssimt. Latvija uz ārzemju misijām sūta rotu, vadu, viss it kā ir labi. Bet Lietuva uz Afganistānu aizsūtīja veselu bataljonu un uzņēmās atbildību par konkrētu rajonu. Latvija pa lēto ar mazāku cilvēku skaitu ir norvēģu pakļautībā un atbildībā. Kā mēs varam iemācīties funkcionēt kā bataljons, ja mums nedod tādas iespējas? Esmu armijā kopš 1993. gada un zinu, ka daudzi lieliski karavīri armiju pamet, jo neredz attīstības iespējas, izaicinājumus. Zināt, ja krīzes gadījumā tagad pēkšņi vajadzētu kaut kur virzīt bataljonu, varētu rasties problēmas. Jo viena lieta ir plānot vada vai rotas darbības, pavisam cita – bataljona. Esmu darījis gan vienu, gan otru, tāpēc zinu, ko tas nozīmē.
R. Ušackis: – Latvijas armija lēnām attīstās, tas priecē. Labi, ka plānojam iepirkt bruņumašīnas un citas lietas. Bet, no pašreizējās ģeopolitiskās situācijas raugoties, Latvijai tuvāko mēnešu laikā būtu nepieciešamas nevis pāris NATO lidmašīnas, kuras pastiprinātu gaisa telpas patrulēšanu (kas, protams, ir svarīgi), bet organizēt NATO mācības, vismaz bataljonu līmenī, lai skaidri norādītu: te ir NATO teritorija un Baltijas valstis ir NATO dalībvalstis! Ilgtermiņā vajadzētu ne tik daudz domāt par tiem 2% militārā budžeta, cik par to, kā mēs no drošības viedokļa šo naudu tērējam ne tikai konkrētām armijas vajadzībām, bet arī veselībā, sportā, patriotisma veidošanā un stiprināšanā, drošības struktūrās, izglītībā…
– Skolotājiem lielākas algas?
– Arī. Jo lielākā armijas problēma ir kadri. Uz armiju nāk arī slimi, nesportiski un nezinoši. Vienā brīdī varbūt armijai būs 2%, bet nebūs cilvēku, kas šo naudu paņem…
J. Laķis: – Par šiem 2% armijā jārada tāda vide, ka jaunieši raujas uz to, jo redz, ka tā ir ne tikai interesanta dzīve, darbs, dienests, bet arī veselības, sociālās, izglītības, sporta iespēju un pēcdienesta labas dzīves garantijas – ka pēc dienesta armijā viņam nebūs jāstrādā par apsargu “Maxima”, ka viņš gribēs no darba brīvajā laikā darboties zemessardzē. Tad cilvēkam degs acis un viņš darbosies ar visaugstāko apziņu valsts labā. Bet reizēm ir sajūta, ka Latvijas armija tiek grauta no iekšpuses ar nepārdomātām karavīru rotācijām, plānošanu bruņojumu, iegādē.
– Kāpēc?
R. Ušackis: – Tāpēc, ka karavīri bieži netiek novērtēti, netiek novērtēti viņu sasniegumi atbilstoši ieguldītajam darbam, īpaši pēc dienesta beigām. Lielākā daļa ir uz ielas bez nākotnes ar 300 – 400 eiro lielu pensiju un tad sāk domāt, kā dzīvot tālāk. Tāda ir valsts drošības stratēģija, kas savus kadrus, beidzot dienestu, nespēj integrēt pēc vajadzības. Tas nav tikai armijā, bet arī policijā, robežsardzē. Tas ir jautājums stratēģiski politiskā līmeņa cilvēkiem, kam būtu jādomā, kā un kur šo sagatavoto personālu izmantot. Tāpat jautājums par personāla atlasi. Rekrutēšanas atlases centrā jābūt profesionāliem esošajiem vai bijušajiem instruktoriem, virsniekiem no spēku veidiem, kuri spēj izvērtēt šo jauniešu atbilstību spēku veidiem, vienību vajadzībām.
J. Laķis: – Mēs daudz varam diskutēt par obligātā dienesta nepieciešamību, bet tas tomēr bija veids, kā daudzi iemācījās izdzīvot, uzņemties atbildību ne tikai par sevi, bet arī par līdzcilvēkiem, zvērēja un arī saprata, ka nepieciešamības gadījumā aizstāvēs savu sētu un valsti. Tagad ir brīvprātība, princips: gribu – daru, negribu – nedaru. Jā, varbūt patiešām nav jāatjauno gadu garais obligātais dienests, bet īstermiņa apmācība jauniešiem būtu nepieciešama, lai mobilizācijas gadījumā jaunietis vismaz saprastu, ko no viņa grib. Ja tagad mēs kara gadījumā mobilizētu cilvēkus, kuri nekad nav bijuši armijā un rokās turējuši ieročus, no viņiem sanāks tikai tas, ko sauc par lielgabalu gaļu.
R. Ušackis: – Militāro apmācību laikā latviski nerunājošie labi iemācās valsts valodu un integrējas latviešu sabiedrībā. Ja tagad mobilizētu jauniešus, baidos, ka liela daļa tieši valodas ziņā nesaprastu, ko no viņiem grib. Un iet kaujā ar cilvēkiem, kuri nesaprot komandas… Daļa jaunākās paaudzes saprastu tikai krieviski un angliski, otra daļa – latviski un angliski, vecākā paaudze – vai nu tikai latviski, vai tikai krieviski. Sakiet, – kādā valodā man kā virsniekam dot pavēles?
– Vai tomēr tagad kādai vienībai nevajadzētu aizbraukt un pie robežas ar Krieviju kādus ierakumus un bunkurus izrakt? Piecas dienas, kamēr NATO atnāks, tomēr vajadzēs noturēties! Bet varbūt tās piecas dienas tepat kaut kur Rīgas Mežaparkā paslēpties?
J. Laķis: – Aizmirstam par karu ar frontes līnijām! Lai tas paliek pagājušā un iepriekšējo gadsimtu vēsturē. Pēdējo reizi par frontes līniju – un arī diezgan nosacīti – varēja runāt pagājušā gadsimta 90. gados Balkānos, kad vienos ierakumos bija serbi, otros – horvāti, kas viens otru šāva nost, bet pa vidu ANO spēki, kam nebija nekādu pilnvaru. 21. gadsimtā kaujas darbība pamatā notiek un notiks urbanizētā vidē, pilsētās. Tehnoloģijas ir tik strauji attīstījušās, ka vairs nav iespējams kara apstākļos bez lieliem upuriem pārvietoties atklātā apvidū un veikt manevrus. Tas, kas Latvijā būtu jādara armijai kara gadījumā, iekams NATO atsteidzas palīgā: jānotur stratēģiski svarīgie punkti, kas, pirmkārt, ir ostas un lidlauki, caur kuriem NATO spēki vispār var nokļūt pie mums. Tāpat ļoti svarīgi noturēt savās rokās televīziju, radio, internetu, citus medijus, lai pasaule vispār zinātu, kas te notiek. Protams, agresoram būs sava taktika. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir viņu kavēt ar aizkavēšanas operācijām, ko vislabāk var veikt mobilas un labi apmācītas vienības. Lielam monstram nav viegli pārvietoties, un viņam ļoti nepatīk, ka mazie visu laiku kož. Un, ja būsim labi sagatavoti, mēs šīs piecas dienas izturēsim. Sēžot Latgales mežos ierakumos, gan mēs šos stratēģiskos punktus nenoturēsim. Tā pati Afganistāna ir pierādījusi, ka pat liela armija ar vismodernāko tehniku piekāpjas cilvēku priekšā. Jā, mums nav kalnu, ir samērā labi ceļi un tilti, bet tos var sabojāt, tāpat gaisa telpu var noslēgt.
R. Ušackis: – Cilvēciskais faktors ir ļoti svarīgs. Kā man teica kāds meksikānis par Mehiko: “Agresori var ienākt, bet kā viņi iedomājas šo pilsētu pārvaldīt, vai vispār ir tik daudz resursu, lai varētu kontrolēt meksikāņu miljonu prātus un sirdis?” Arī mums neatkarīgi no tautības, kaut arī neesam daudzi miljoni, jādomā līdzīgi: ka mēs gribam savu valsti gan sev, gan saviem bērniem, ka nevienu citu valsti negribam un ka nevienā citā valstī nebūs labāk! Ukrainā daudzi domā, ka Krievijas sastāvā būs labāk, un tas ir šīs valsts vājums. Tā bija arī Ukrainas jaunās varas kļūda: vispirms jāieņem cilvēku prāti, sirdis un tikai tad var pieņemt radikālus lēmumus par valodu, Eiropas Savienību un visu citu.
J. Laķis: – Un drošības dienesti nedrīkst pieļaut provokatoru darbības masu medijos, lai nesaspīlētu situāciju starp Latvijā dzīvojošajiem. Krimas piemērs rāda, ka tur jau iepriekš bija iesūtītas personas, kas veica provokatoriskas darbības, kas noveda pie nestabilas situācijas. Valstij ir jābūt kopīgiem mērķiem, ko saprot visi valstī dzīvojošie neatkarīgi no viņu valodas un pilsonības. Politiķiem jāieklausās armijas cilvēkos, sākot no kareivja un beidzot ar ģenerāli, lai kopīgi veidotu un stiprinātu armiju starptautiskā mērogā. Kad valsī dzīvojošie sapratīs, ka mums visiem ir vienots mērķis, tad viss būs kārtībā.
