Egils Līcītis: Aizmirstā gadadiena 5
Vecais pulkstenis tikšķ, skaitīdams mēnešus, nedēļas, dienas līdz Latvijas lielajai gadadienai, kolosālajam notikumam 18. novembrī. Kaut ar katru stundu tuvojamies jubilejai, amatpersonas un par svētku sarīkojumiem oficiāli atbildīgie šķiet paguruši, izšāvuši pulveri un nedaudzina simtgadi katra teikuma galā, itin kā jau pārēdušies svinībās.
Nu jā, svētdien pār visu zemi nošalca zaļumu ballīšu jautrais serpentīns, bet tas lustēšanās, nevis himnisku, pacilājošu pasākumu kategorijā. Iebraukušie regeja karaļi no Jamaikas, vietējie šlāgermuzikanti un pūtējorķestranti guva iespēju labi nopelnīt, ai jūlī follarā jaunatne iztrakojās, noslēdzot balli siena šķūņos, vecākā paaudze uzlaboja asinsriņķošanu pie bufetes. Taču pagaidām tautu rauj žagas, jo neīstenoti politiķu patriotiskie plāni par godu jubilejai – mēs izpļausim un iznīdēsim latvāņus katrā latviešu zemes pēdā, mūsu partija pārvedīs mājās 100 tautiešus, no valdības puses prēmēsim daudzbērnu ģimenes un pensionārus – tas viss latatā pačibējis. Saprotams, ministrienes ir nevaļīgas. Kaut daudzi domā, ka Melbārde, Čakša, Reizniece-Ozola dzimušas jūras putās pie ziedošās Kipras salas krastiem, tomēr dāmām jāsapucējas, līdz rudenim jāgatavo izejamie tērpi un otrās dienas tualetes, savlaicīgi jāapmeklē šūšanas ateljē un skaistumkopšanas saloni. Bet partijas, uzņēmušās priekšvēlēšanu cīniņu slogu, visu to savstarpējo kaķēšanu un peļošanu, nogājušas pavisam neapgaismotos, tumšos neceļos, aizmirstot cildeno galamērķi, kamdēļ partijas pastāv, lai nodrošinātu – tev mūžam dzīvot, Latvija! – un pirms svētkiem godinātu tēvutēvu piemiņu.
Līdz ar to vienīgie entuziasti, sagaidot valstiskuma apaļo gadskārtu, šimbrīžam ir neatlaidīgā kalnākāpēju grupiņa, kura varītēm cenšas uztrausties Monblānā, lai Eiropas jumtā uzvilktu gigantiska izmēra kārti ar mūsu karogu. Diemžēl pat alpīnistiem neveicas, jo franču žandarmi (komunisti laikam) atņēmuši karogmastu, aizbildinādamies, ka latvieši rāpjoties pa pārāk nedrošām takām un drīzāk novelsies ielejā nekā liks sarkanbaltsarkanajam plandīt pār augstkalnu.
Tauta uztraucas, vai nauda sapakota un pietiks valsts svētku atzīmēšanai, vai jau iztērēta iepriekšējos banketos un festiņos? Kur ir lūgto viesu saraksts? Kur latviskai identitātei atbilstoša mielasta menū? Vai salūtā šautās raķetes debesīs izzīmēs mūsu tradicionālo simboliku, ugunskrustu, Jumja zīmi vai atkal būs ķiņķēziņu abstraktā māksla? Par to mūs, svētku tiešākos līdzdalībniekus tur neziņā, kaut jautājumi nododami visas pilsonības apspriešanā. Esam pirmā ātruma Eiropas un Baltijas baseina vadošā valsts. Negribētos, ka simtgadē viesojas tikai vietējie reģionālie līderīši – lai atbrauc pasaules elite (ja te nav par prastu). Misteram Trampam jābūt lūgtam ciemiņam ar pirmo numuru. ASV prezidents panācis, ka Latvijas drošībai divos gados izdara tikpat daudz, cik divdesmit piecos iepriekšējos kopā! Protams, mūsu vadītāji vēlēsies, lai viņus atkal samutē vecais uzjautrinātājs Junkera kungs, un EK prezidētājam jābūt klāt, lai kā mocītu išiass. Jāpadomā, ko aicināt no augstdzimušām personām, ko no Vindzoru nama, ko no zemeslodes otras puses japāņiem un austrāliešiem. Lai pienācīgas vietas ložās un pie galda ierāda romu baronam, sadarbības partneriem no Vīzentāla centra un kādam no Kubas komandantēm. Tas punktuāli jāsaskaņo, jākoordinē, lai nav jāpiedzīvo kaunpilna izgāšanās ar etiķetes nezināšanu un misēkļiem, kas raksturīgi mūsu protokola personālam, kuriem privātie neuzticētu pat bērnu pirātu ballītes izrīkošanu. Tāpat pie ēsttaisīšanas, goda maltītes vīkšīšanas – ja neaicina latvju īstās saimenieces un Mārtiņu Rītiņu, nav vērts smērēt balto galdautu! Turklāt, pasniedzot soļanku, kūpošus šķovētos kāpostus, cūkas ribiņas, cauraudzīti, sivēnu ar mārrutkiem un krējumu, nav jāaizmirst par mūsu draugiem, ielūgtajiem musulmaņu valstu vadītājiem, šeihiem, sultāniem, emīriem, kam jāpaliek tukšā dūšā, jo ticība ļauj vien vērsēna filejas gabalus, vistas girosu un etiķī ietaisītu siļķi. Un jāpieskata, lai ciemiņiem nelej kaut kādu ļergu!
Bet rekur ir āķis, ka sakarā ar vēlēšanām līdz 18. novembrim uz garantiju savā postenī būs vienīgi Valsts prezidents Iveta un Raimonds Vējonis. Varbūt tiešām maz jēgas drukāt ielūgumus, rīkot pārtikas iepirkumus no zemniekiem un vilkt ārā no kumodes galdsegas, ja lielo dienu valdība sagaida pilnīgi citā sastāvā un jaunajam Ministru prezidentam pa labi roki sēž nevis amerikānis Tramps, bet mieru mīlošās Krievijas pārstāvji. Vai mūsu labais draugs Džordžs Soross.
