Vai vajadzētu aizmirst dzīves lielo mīlestību? 0
Daudzi no mums sirdī glabā atmiņas par iepriekšējo mīlestību. Kā šo pagātnes jūtu ēna ietekmē attiecības ar pašreizējo partneri? Vai netraucē dzīvot? Patiesi pieredzes stāsti un ekspertu viedoklis no portāla Psychologies.
Galvenās idejas
• Jaunās attiecības nesākas no baltas lapas: mēs ienesam tajās savu pagātni, pieredzi un sapņus.
• Mums nepieciešama personīgā leģenda: dzīve, kurā bijusi liela, neiespējama mīlestība, izjūtama spilgtāk.
• Mums ir tiesības uz dārgām, slepenām atmiņām. Tikai jāsajūt robeža starp uzticību un krāpšanu – pat ja tā ir iedomāta.
39 gadus vecajai Elīnai ir divi bērni, viņa precējusies astoņus gadus. “Es esmu laimīga,” viņa atzīst, “taču arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka mēs izskatāmies kā paraug pāris no ģimenes automašīnas reklāmām: simpātiski bērni, dzīvoklis, vasarnīca, labs darbs. Dzīve, šķiet, plūst starp pirkstiem, neatstājot vietu spēcīgām kaislībām un neaizmirstamām emocijām.
Jau vairākus mēnešus es neviļus vai mērķtiecīgi domās atgriežos pie Z. Es pastāvīgi strīdējos par viņu ar saviem vecākiem – viņi vienkārši nevarēja viņu ciest.
Mēs studējām universitātē, viņš bija trīs gadus vecāks. Kad sākās mūsu romāns, Z pameta mācības, nemeklēja darbu un visu brīvo laiku veltīja dzejoļiem, draugiem un lēta portvīna dzeršanai kopā ar citiem neatzītiem ģēnijiem.
Viņš dzīvoja nedomājot par rītdienu, varēja pēkšņi pazust uz nedēļu, pēc tam piezvanīt no citas pilsētas ar lūgumu nosūtīt naudu atpakaļceļa biļetei. Mūsu dzīve bija nenoteikta un maģiska. Mums nebija nākotnes, bet Z. bija tas neprāts, kura man tagad tik ļoti pietrūkst. Kad parādījās sociālie tīkli, mani vairākas reizes pārņēma neprātīga ideja sameklēt viņu, bet līdz šim neesmu saņēmusies.”
“Lielākā daļa sieviešu savā sirdī glabā lielas, reizēm iedomātas, mīlestības tēlu,” norāda geštaltterapeite Olga Dolgopolova. “Tā palikusi pagātnē, bet dažreiz satrauc atmiņu un iztēli. Šī parādība ir daudz vairāk izplatīta, nekā pieņemts uzskatīt.”
Jaunās attiecības nesākas no baltas lapas: mēs ienesam tajās savu pagātni, pārdzīvotā pieredzi un arī savus sapņus un fantāzijas. “Man bija pacientes, kuras daudzgadīgajā laulībā jutās laimīgas,” turpina Olga Dolgopolova. “Bet arī viņas iztēlē izdzīvoja attiecības ar idealizētu mīļāko – savu pirmo mīlestību vai vīrieti, kuru gandrīz nepazina.”
Stāsts bez nākotnes
Fantoma mīlestība ir daudzpusīga: pirmā jauneklīgā aizraušanās; jūtas, kas sākotnēji nolemtas neveiksmei, jo viens no partneriem nav brīvs; mīļotā nāve vai laulības šķiršana, kas nebija izdzīvota un izsāpēta līdz galam. Kas šīm atmiņām kopīgs? Stāsta īslaicīgums, kas sniedz bagātīgu barību mūsu fantāzijām, nožēlai un sirdsapziņas pārmetumiem.
Ja arī prāts atzīst faktu, ka mīlas stāstam nav nākotnes, zemapziņa nav tik paklausīga.
Franču psihoterapeits Patriks Estrada uzskata, ka, tieši pateicoties zemapziņai, atmiņas ir tik intensīvas, un sapņu fabrika darbojas tik produktīvi.
“Mūsu attiecības rodas arhetipu ietekmē – Anima, sievišķīgā daļa vīrieša zemapziņā un Animus – vīrišķīgā daļa sievietes zemapziņā,” skaidro psihoanalītiskā terapeite Tatjana Rebeko. “Mēs projicējam apziņai nepieejamos iedomātos vīrieša un sievietes tēlus uz reālo cilvēku un zaudējam galvu. Mūs pārņem spēcīgas, apžilbinošas jūtas, un mēs neapzināti piedēvējam otram īpašības, kas atbilst mūsu zemapziņas cerībām un priekšstatiem.”
Šis impulss ir tik spēcīgs, ka nespējam atdalīt reālo cilvēku no mūsu fantāzijām un gaidām no viņa to, ko viņš nevar mums dot. Tikai vēlāk cenšamies saprast, kas mūs tā apbūra: viņa balss, runas veids vai izturēšanās.
“Bet noteicošais ir kas cits,” saka Patriks Estrada. “Kādā brīdī mēs atradām citā cilvēkā – uz stundu, mēnesi, gadu – kaut ko pilnīgu, kaut ko tādu, kas reāli nevar pastāvēt un būt ilgstoši. Mums paliek tikai atmiņas par šo ideālo un idealizēto “plašumu”, ko Marsels Prusts sauc par “milzīgo atmiņu celtni”. Laiks atpin un atkal sapin atmiņu diegus, nogludina raupjumu, samazina sāpes un izkrāso pašu stāstu un tā dalībniekus.”
Piepildīt vajadzības
Devīto gadu 36 gadus vecā Ina 15. marta vakarā iededz sveci. Tas ir rituāls, no kura viņa nekad neatkāpjas. “Tā es pasaku S., ka es viņu atceros,” viņa paskaidro. “Mēs piedzīvojām kaislīgu romānu. Bija nedēļas, kad nešķīrāmies ne uz mirkli, tomēr bieži vien strīdējāmies un šķīrāmies, kā tobrīd likās – uz visiem laikiem. Bet tad viņš pēkšņi parādījās uz mana dzīvokļa sliekšņa, slēpjot aiz muguras puķu pušķi vai konfekšu kārbu.
Pēc trim tādas dzīves gadiem mēs izšķīrāmies. Divus gadus vēlāk es apprecējos. Tad es uzzināju, ka Sergejs braucis ar motociklu un gājis bojā…
Es saprotu, ka mums nevarēja būt laimīga ģimenes dzīve, bet es viņu mīlēju.
Gadadienā iededzot svecīti, es saglabāju atmiņas par mīlestību, kuru es dāvāju un ko dāvāja man.”
Mūsu pieķeršanās fantoma mīlestībai – dzīvai vai mirušai, reālai vai iedomātai – palīdz izveidot savu personīgo leģendu, mitoloģizēt mūsu pagātni. Pagātnē palikusī spēcīgā kaislība kļūst par nākotnes stāstu pamatu, padarot pašreizējo dzīvi piesātinātāku un interesantāku.
“Spilgti mīlas stāsti piešķir mūsu dzīvei jēgu,” saka eksistenciālais psihoterapeits Mihails Dubinskis. “Tādos brīžos mēs, šķiet, pārsniedzam mūsu “Es” robežas, sajūtam saikni ar kaut ko lielu un kļūstam par tā daļu, atrodot dzīves jēgu paši sevī. Pārdzīvojot šos mirkļus no jauna, mēs sajūtam, ka mūsu dzīve ir kaut ko vērta, jo tā bija piepildīta ar tādām neordinārām attiecībām.” Personīgā dzīve kļūst spilgtāka un plašāka, ja ticam, ka mums bija liela mīlestība.
Ko tas nozīmē vīriešiem?
Vīriešu fantāzijas praktiski neskar attiecību jomu, uzskata Olga Dolgopolova. “Vīrieši vairāk noraizējušies par saviem mērķiem, statusa un varas jautājumiem, atšķirībā no sievietēm, kurām attiecības bieži kļūst par dzīves jēgu.”
“Sapņu un atmiņu pasaulē vīrieši gremdējas tikai tad, kad viņu reālajās attiecībās rodas grūtības,” piekrīt Mihails Dubinskis. “Vīriešiem ir sarežģīti runāt par savām jūtām, tāpēc viņi izvēlas cietēja lomu un fantazē par to, cik brīnišķīgi būtu, ja viņiem blakus būtu lielā mīlestība, kas diemžēl palikusi pagātnē. Tā vīrietis attālinās no reālas sievietes pie ideālās.”
Stimuls pārim
Vilšanās nav tik liela, un aizvainojumam pār mums ir mazāk varas, ja savā sirdī glabājam atmiņas par lielu mīlestību. 37 gadus vecās Karīnas dzīvē pirms laulībām jau bija liela aizraušanās. “Es sev aizliedza atcerēties A., līdz mans vīrs atzinās vienas nakts sakarā. Tas neiznīcināja ģimeni, bet es pirmo reizi laulāto seksa brīdī atļāvos domāt par bijušo mīļoto. Es nezinu, vai tas bija labi mūsu attiecībām, bet tas man palīdzēja ieklausīties savās vēlmēs un, iespējams, atriebties.”
Iedomu mīļotie – veids, kā krāpt, saglabājot uzticību?
“Ir dažādi krāpšanas veidi,” saka Patriks Estrada. “Vienkāršojot varam teikt, ka ir nodevība attiecībā pret sevi un pret otru. Karīna ir neuzticīga partnerim, bet ne sev. Man patīk noslēpumu dārza tēls: es varu būt uzticīgs savai draudzenei un tajā pašā laikā esmu uzticīgs savai pagātnei, jo esmu ar to viens vesels.”
Tomēr, ja atmiņas ir pārāk uzmācīgas, tās var iznīcināt pašreizējās attiecības. “Nozīmīga aizraušanās ar kādu ārpus pāra savienības (pat iztēlē) vājina pāri,” saka psiholoģe Elena Vekkiali. “Uzdrošinies uzdot sev jautājumu: vai es patiešām atklājos pilnībā, vai es gūstu baudu ar pašreizējo partneri? Vai man bija pietiekami daudz laika, lai pāraugtu savas iepriekšējās attiecības? Kas man traucē pilnībā atdoties tagadējām attiecībām?” Tie ir svarīgi jautājumi, un mīlestības rēgiem nevajadzētu aizēnot mūsu atbildes uz tiem.
Ko pastāstītu mīlestības rēgs
Neaizmirstamā mīlestība var iznīcināt savienību… bet var arī iedvest tajā jaunu dzīvi! Ja uzdosi sev precīzus jautājumus un pēc iespējas patiesāk uz tiem atbildēsi.
Kas tev ir šī pagātnē palikusī “lielā mīlestība”?
Tā ir daļa no sapņa, tavi personīgie “Vējiem līdzi”… Tu nedaudz nostalģiski atceries šo romānu. Tādas fantāzijas neapdraud jūsu pašreizējo savienību, nekonkurē ar to. Vai vajadzētu sev tās aizliegt? Tas palīdz izturēt rutīnas attiecības. Tomēr esi uzmanīgs: pastāvīgā bēgšana no realitātes var traucēt atdot sevi visu – savu laiku un enerģiju, kas nepieciešami pāra attiecību attīstībai.
Agrāk vai vēlāk būs jāpieņem lēmums satikties ar realitāti, un pa īstam atvadīties no pagātnes stāsta.
Kad tu par to domā?
Konfliktu vai šaubu gadījumā par dzīves izvēli, kad trūkst partnera atbalsta un izpratnes… Nemaldoties sapņu pasaulē, mēģini domāt par to, ko vari mainīt dzīvē vai attiecībās ar partneri, lai tās sniegtu to, ko gaidi.
Kas tev patika sevī šajā romānā?
Sava drosme, jutekliskums, neatkarība, atbrīvotība… Ko no sava “Es” zaudēji laika gaitā? Nekad nav par vēlu atkārtoti atklāt savu individualitāti.
Ko tu nožēlo?
Mīlestības stāsts nebeidzas bez iemesla – raksturu nesaderība, nodevība, domstarpības, sevis nepazīšana utt. Vai tu joprojām šaubies par sevi? Padomā par to, ko tu novērtē attiecībās, un no šī viedokļa salīdzini seno savienību un pašreizējo.
