Aizmiršanās kino, paliekot mājās 0
Autore: Marta Elīna Martinsone
Pēdējo gadu laikā cīņa starp interneta straumēšanas vietnēm un kinoteātriem ir kļuvusi arvien spraigāka. To, ka pirmās sāk gūt virsroku, savā ziņā pierādīja pēdējā ASV Kinoakadēmijas balva “Oskars”, kurā vislielāko nomināciju skaitu saņēma tieši “Netflix”. Mazo ekrānu uzvaras gājienu arī nodrošina arvien plašāks augstas raudzes seriālu piedāvājums, kuru veidošanā iesaistās slaveni kino režisori un aktieri.
Taču kā vienmēr ir atrodami pretargumenti – primāri jau tas, ka lielākā daļa filmu tiek veidotas ar domu par kinoteātra ekrānu. Arī vietējo filmu kontekstā – pat ja tās nonāk straumēšanas vietnēs, tad tikai pēc noteikta dienu skaita (parasti tie ir divi vai trīs mēneši), kurās tās ir ekskluzīvi pieejamas tikai kinoteātriem.
Taču šobrīd svaru kausi viennozīmīgi ir nosvērušies par labu straumēšanai –
līdz ar Covid-19 vīrusa pandēmiju, kurai šķietami nebija gatavs neviens, mūsu ikdiena ir izmainījusies līdz nepazīšanai.
Jā, arī pirms tam daudzi strādāja no mājām (daļēji šai grupai piederu arī es), izvairījās no masu pasākumiem un kinoteātra apmeklēšanas vietā izvēlējās vakaru pie datora monitora. Ne vienu reizi vien ir gadījies atbildēt uz jautājumu: “Nu, kad to jūsu filmu rādīs pa teļļuku?”
Bet tas bija citādi, tā bija apzināta izvēle.
Šībrīža situācija ir “ārkārtas”, jo izvēles iespēju nav. Kinoteātri un citas kultūras iestādes ir aizvērtas, un kino mīļotājiem nekas cits neatliek, kā vien skatīties filmas mājās.
Jauna veida kino skatīšanās pieredze
Žurnāls “Time” raksta, ka, pateicoties vairāku populāru franšīžu noslēgumiem (“Atriebēji”, “Zvaigžņu kari” u. c.), kā arī arvien pieaugošajai straumēšanas popularitātei,
kinoteātri jau bija gatavojušies tam, ka 2020. gads kinoteātriem būs smags. Un tad nāca pandēmija.
Tādas pavasara superpirmizrādes kā jaunā Džeimsa Bonda sāgas sērija “Nav laiks mirt” (No Time to Die) un MARVEL studijas “Melnā atraitne” (Black Widow) ir pārceltas uz rudeni cerībā, ka situācija pasaulē stabilizēsies un skatītāji, noilgojušies pēc lielajiem ekrāniem un sociālas nedistancēšanās, pārplūdinās kinoteātrus.
Taču vairākas filmas, kuras paspēja pagozēties uz lielajiem ekrāniem vien īsu brīdi, šobrīd jau ir pieejamas straumēšanai. Piemēram, “Amazon Prime” ir iespēja iegādāties “agrākas pieejas” (early access) piedāvājumus: šogad iznākušo šausmu trilleri “Neredzamais cilvēks” (The Invisible Man), jaunāko Vina Dīzela varoņsāgu “Bloodshot”, kā arī populārajā datorspēlē balstīto “Soniks: Filma” (Sonic the Hedgehog).
Arī Latvijas kino jomas pārstāvji ātri reaģēja uz situācijas izmaiņām –
režisors Matīss Kaža “Deep Sea Studios” vimeo kontā piedāvā iespēju gan par maksu, gan bez maksas noskatīties vairākas studijas filmas.
Piemēram, jaunāko Kažas dokumentālo filmu “Klejotāji”, kura savu pirmizrādi piedzīvoja 5. martā, ir iespējams noskatīties par nelielu samaksu. Taču bez maksas ir iespējams noskatīties citas studijas paspārnē tapušās filmas, piemēram, Matīsa Kažas “Vienu biļeti, lūdzu” un Gunta Bojāra “Vīrietis un dālijas”.
Līdzīgā veidā “pēc pieprasījuma” (on demand) studija “Ego Media” piedāvā noskatīties arī jaunāko Viestura Kairiša filmu “Pilsēta pie upes”, kura vēl paspēja savākt iespaidīgu skatītāju skaitu Latvijas kinoteātros.
Piemēram, kino producents Roberts Vinovskis ir izveidojis īpašu vimeo platformu “Latvijas filma”, kurā iespējams iznomāt gan viņa studijas “Locomotive productions” paspārnē veidotās filmas (piemēram, Rozes Stiebras “Saule brauca debesīs”, Dāvja Sīmaņa “Pelnu sanatorija”, Aika Karapetjana “M.O.Ž” un citas), gan arī pagājušā gada visvairāk skatīto filmu – Dzintara Dreiberga “Dvēseļu puteni”.
Šobrīd tiek plānots, ka šai iniciatīvai varētu pievienoties arī citi vietējā kino producenti un piedāvājums tiktu paplašināts.
Arī vietne “filmas.lv” ir paplašinājusi klāstu, kas skatāms tiešsaistē – īpaši gribētos izcelt Lailas Pakalniņas “Elementu” sēriju (2006–2009), Viestura Kairiša “Tumšie brieži” (2006) un Gata Šmita “Seržanta Lapiņa atgriešanās” (2010) un “1906” (2019).
Jauna veida kino skatīšanās pieredzi piedāvā arī “Kino Bize”, kas savā mājaslapā ir radījusi “mājas kino” ar filmu izlasi no savas kolekcijas. Piemēram, kino klasikas sadaļā ir iespējams noskatīties Čārlija Čaplina leģendāro 1921. gada filmu “Mazulis” (The Kid). Nomai vai iegādei pieejamo filmu katalogs katru nedēļu tiks papildināts, un cerams, ka drīzumā būs pieejamas vēl “Kino Bizē” nesen izrādītās mākslas filmas.
Veidojot sarakstus
Vēl viena vietne, kas jau sen pazīstama kino gardēžiem, ir mubi.com, kuras piedāvājums regulāri mainās ar dažādām īpaši sastādītām tematiskām programmām.
Piemēram, šobrīd MUBI ir iespējams iegrimt Indijas kino vēsturē.
Vai arī noskatīties kādu filmu no pagaidām diemžēl visai mazās sadaļas “Perfektās izgāšanās” (Perfect failures), kur pieejama Ričarda Kellija filma “Sautlendas stāsti” (Southland tales, 2006), kas ir viena no dīvainākajām kino pieredzēm. Režisora nākamais darbs pēc kulta lentes “Donijs Darko” (Donnie Darko, 2001) ir naratīvs haoss, kurā pa vidu iemestas tādas zvaigznes kā Sāra Mišela Dželāra un Džastins Timberleiks. Tā teikt, haotiskam laikam piestāv haotisks kino!
Manuprāt, šis periods ir ideāli piemērots specifiska nišas kino izpētei –
ņemot vērā to, ka šajā neskaidrības posmā ir ļoti grūti pieturēties pie jebkāda grafika vai režīma, palīdz dažādu sarakstu veidošana. Un to var attiecināt arī uz filmu skatīšanos.
Manā šī brīža sarakstā, piemēram, ir vairāk nekā 20 “vecās Holivudas” mūziklu un visa Elizabetes Teilores filmogrāfija. Un ar dīvainu baudu no izveidotā saraksta ik pa laikam izsvītroju to, ko esmu noskatījusies. Turklāt lielisks veids, kā papildināt savu “skatīšanās sarakstu”, ir klausīties kino veltītus podkāstus.
Mans personīgais favorīts ir Karīnas Longvortas veidotais “You must remember this”, kas stāsta par Holivudas vēsturi, skandāliem un svarīgākajām personālijām 20. gadsimtā.
Ārzemju straumēšanas vietnes “Netflix”, “Amazon Prime” un “Hulu” piedāvā tik plašu klāstu, ka tur varētu pavadīt gadus,
lai noskatītos visu, kas ir pieejams, bet, piemēram, lielāko “Netflix” daļu veido viduvējas kvalitātes seriāli un filmas. Ja būtu jāizvēlas kas mākslinieciski augstvērtīgs, noteikti jāmin tādas 2019. gada balvu sezonas favorītes kā Noa Baumbaha “Laulības stāsts” (Marriage Story), Mārtina Skorsēzes “Īrs” (The Irishman), kā arī komiķa Ādama Sendlera pēdējo gadu interesantākā loma Safdī brāļu lentē “Uncut gems”.
Šobrīd nav iespējams ignorēt arī kārtējo skandalozo “Netflix” dokumentālo seriālu “Tīģeru karalis” (Tiger King: Muder, Mayhem and Madness), kurš kļuvis par interneta sensāciju. Šis stāsts par eksotisko dzīvnieku tirgotājiem un viņu savstarpējiem cīniņiem, kas koncentrējas ap odiozo personību Joe Exotic, šķiet vēl neticamāks par dažiem zinātniskās fantastikas darbiem.
Jauniešu filmu izlase
Iespaidīgu filmu klāstu piedāvājošajā “Amazon Prime” īpašā sadaļa, kurai vērts pievērst uzmanību, ir Džeimsa Bonda sāga. Tā kā “Nav laiks mirt” uz ekrāniem iznāks tikai novembrī, šī ir iespēja izsekot slavenākā spiega piedzīvojumiem no 1962. gada, kad Šons Konerijs debitēja Bonda lomā filmā “Doktors Nē” (Doctor No).
Vēl arī šajā straumēšanas vietnē ir ekselenta šausmu kino sadaļa,
kur pieejamas gan abas žanra uzlecošās zvaigznes Ari Astera filmas “Reinkarnācija” (Hereditary, 2018) un “Saulgriežu kults” (Midsommar, 2019). Taču īpašs prieks ir “Amazon Prime” atrast vienu no maniem favorītiem – 2012. gada pašironisko šausmu komēdiju “Būdiņa mežā” (Cabin in the woods). Viennozīmīgi lielisks kino piedzīvojums ar neticami pārsteidzošām beigām.
“Hulu” īpašā sadaļa, kuru vēlētos izcelt, ir astoņdesmito gadu jauniešu filmas, kurām bijusi liela loma tajā, ko saprotam ar tīņu drāmu vai komēdiju. Tās ir Džona Hjūza kulta klasikas filmas – 1984. gada “Sešpadsmit sveces” (Sixteen candles) un 1985. gada “Brokastu klubs” (The Breakfast club), Kamerona Krova 1989. gada “Saki jebko” (Say Anything) un, protams, netipiski melnā komēdija “Hetēras” (Heathers, 1989, režisors Maikls Lēmans).
Skatoties šīs pirmsinterneta laika filmas par jauniešu dzīvi, ir iespējams ne tikai atpazīt leģendāras ainas, kuras ir citētas kino atkal un atkal (dejošana no “Brokastu kluba” vai magnetofons, no kura kā senlaiku serenāde skan Pītera Gabriela “In your eyes” un kuru izstieptās rokās tur Džons Kjūsaks filmā “Saki jebko”), bet arī
pazust romantiskā nostalģijas sajūtā par laikiem, kas bija vienkāršāki.
Tas jau nekas, ka patiesībā tik vienkārši nebija – kino prot uzburt šādu ilūziju. Turklāt dīvainā kārtā lielākā daļa no šīm filmām ir daudz progresīvākas, naturālākas un atklātākas, nekā bieži vien pārseksualizētās mūsdienu tīņu filmas un seriāli.
Tādā ziņā šo jauniešu filmu izlasi lieliski noslēdz arī “Hulu” pieejamā 2018. gada Sema Levinsona melnā komēdija – satīra ar R reitingu “Slepkavības nācija” (Assassination nation). Kad nelielā pilsētiņā sāk uzdarboties hakeris, kurš internetā publicē iedzīvotāju telefonu un datoru saturu, drīz vien izraisās haoss, kas pārvēršas vardarbībā un ievieš apokalipses laika likumus.
Sems Levinsons plašāku atpazīstamību ieguvis ar skandalozo HBO seriālu “Eiforija”11, kurš atklāti runā par seksualitātes un narkotiku atkarības tēmām, un šajā filmā jau redzama režisora vērīgā un nesaudzīgā acs, ko paspilgtina klipveidīga un iespaidīga vizuālā valoda un krāsu gamma.
Kļūt par pašmāju kino ekspertu
Ar savu piedāvājuma daudzveidību īpaši neatpaliek arī vietējās straumēšanas un interneta televīzijas platformas, tāpēc gribētos izcelt pašmāju kino izlasi, kas pieejama gan “Helio” un “Shortcut”, gan “LMT” viedtelevīzijā. “Shortcut” sadaļā “Latviešu filmas” ir gan klasika, gan animācija, gan dokumentālās filmas, gan īsfilmas, gan jaunākās spēlfilmas.
Piemēram, Alises Zariņas debijas filma “Blakus”, kas var izraisīt ilgas pēc vasaras un iemīlēšanās. Arī vēl salīdzinoši nesen kinoteātros demonstrētā Kārļa Lesiņa filma “Izmisums”, kas stāsta par depresiju un to, kā tikt galā ar pagātnes traumām. Vārdu sakot, ir iespējams kļūt par pašmāju kino ekspertu.
Toties “LMT” viedtelevīzija piedāvā novembrī “Lielo Kristapu” saņēmušo Jura Kursieša drāmu “Oļegs”, kā arī Jāņa Ābeles versiju par Jāņa Joņeva romānu “Jelgava 94”.
Visu vecumu skatītājiem pieejama arī Ginta Zilbaloža hipnotiskā animācijas filma “Projām”.
Un, protams, vairākas simtgades filmas – tostarp mana pēdējo gadu favorīte: aizrautīgā Edmunda Jansona animācijas filma par suņiem un pilsonisko atbildību “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”.
Vārdu sakot, var skatīties un skatīties. (Un esmu pieminējusi tikai dažas no populārākajām vietnēm, kur to darīt.) Galu galā, šo piespiedu sēdēšanu mājās (un jāņem vērā, ka ne visiem ir šāda privilēģija!) taču varētu izmantot produktīvi – noskatīties filmas, kuras “ir jāredz”.
Taču jāņem vērā, ka šis stāvoklis – lai kā dažiem gribētos tā domāt – nav negaidīts “laiks sev” vai “atvaļinājumiņš”.
Šis ir laiks, kad tagadne un nākotne ir neskaidra, kad spēja koncentrēties bieži vien līdzinās nullei.
Tā ka nevajadzētu sevi tiesāt par to, ka kino klasikas vietā izvēlamies skatīties jau vairākas reizes redzētus seriālus vai trulus realitātes šovus. Jo – lai arī kas būtu tas, ko mēs skatāmies vai patērējam, – tas pilda vienu no kino pamatfunkcijām – aizmiršanos.
Mēs vēlamies aizmirsties un nedomāt par to, ka nezinām, ko nesīs rītdiena.
Ja kādam to palīdz izdarīt “Krusttēva” triloģija vai Indijas kino klasika – lieliski! Bet, ja kādam šobrīd spēks ir tikai “Draugiem”, – arī lieliski.
Un cerēsim, ka drīzumā varēsim atkal tikties kinoteātrī un pukoties par to, ka kāds nav izslēdzis telefona skaņu vai skaļi grauž popkornu. Jo tā ir vēl viena kino maģijas sastāvdaļa – kopīgi aizturēta elpa brīdī, kad zālē nodziest gaisma un ekrāns atdzīvojas
