Aizliegtā tēma – sievietes identitāte 0
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 11. aprīļa līdz 30. jūnijam apskatāma izstāde “Magdalēnas Abakanovičas visumā. Tekstils un tēlniecība”
Poļu māksliniece Magdalēna Abakanoviča (1930–2017) ir ikona un piederīga tam mākslinieku zvaigznājam, kas mainījis 20. gs. otrās puses mākslas attīstības trajektorijas. Pārfrāzējot vienu no izstādes kuratorēm Irēnu Bužinsku (otra kuratore ir Eulālija Domanovska, Polijas Tēlniecības centra Oroņsko direktore), Abakanoviča reformēja priekšstatus par tekstilmākslu un mainīja tēlniecības jēdziena izpratni sava laika mākslas kontekstā.
Viņas radošā darbība ir plaši pazīstama globālā mērogā, un ir pazīstams vārds Latvijā, kuram, šķiet, plašāks ievads arī nav nepieciešams. Šāda mēroga skate Magdalēnai Abakanovičai Latvijā nav bijusi, lai gan viņas darbi ir šeit viesojušies. Izstāde Rīgā šobrīd piedāvā vispārēju ieskatu māk-slinieces radošajā praksē, it kā no visa pa druskai, sniedzot iespēju tuvplānā redzēt monumentālos “Abakanus”, viņas sēriju ar soļojošajām cilvēku figūrām, kā arī citus darbus, kas iezīmē atšķirīgus posmus viņas daiļradē.
Abakanovičas darbi ir grandiozi – gan savā tematiskajā ietilpībā, gan izmēros –, tādēļ pieprasa telpu.
Rīgas izstādi tomēr varētu uzlūkot kā tādu mini modelīti tam, kas patiesībā ir mākslinieces pasaule jeb, kā tiek pieteikts tās nosaukumā, Abakanovičas visums.
To ierobežo telpas fiziskie izmēri, kā arī pašas skates mērķis sniegt visaptverošu ieskatu mākslinieces daiļradē, kas vienlaikus atdūries pret neiespējamību to izdarīt pilnā apmērā, kādā to pieprasītu Abakanovičas lielformāta darbi. Neskatoties uz to, izstāde sniedz iespēju ienirt mītiskā pasaulē, ko uztverei paver mākslinieces suģestējošā tēlu valoda un pārdomāt jautājumus, kas mazāk skarti mākslas vēstures izskatīšanas procesos.
Abakanoviča aktīvu radošo karjeru izvērsa, sākot ar 60. gadiem, strauji gūstot arī pasaules ievērību. Viņa strādāja ar vērienu, un viņas daiļradi raksturo monumentālas formas tekstilmākslā, tēlniecībā un glezniecībā. Jau radošās karjeras sākumā Abakanoviča tiecās pretoties sociālistiskā reālisma uzstādītajiem kanoniem un šādu “patvērumu” rada tieši tekstilmākslā.
Savos darbos viņa izvērsa tēmas, iedvesmojoties no dabas un domājot par cilvēku, viņa būtību un identitāti, ko ietekmē plašāks apkārtējais konteksts. Radītie darbi visbiežāk nepakļaujas kādai vienai konkrētai interpretācijai, viņai bija svarīgas vispārīgas, globālas problēmas, kas atspoguļo cilvēku un viņa esību uz šīs planētas tās sociālajos, politiskajos un ekoloģiskajos kontekstos.
Tomēr visus darbus caurstrāvo viņas pašas individuālā pieredze, sākot ar Otro pasaules karu un pēckara smagajiem apstākļiem un vēlāk padomju ideoloģijas uzspiestajām dzīves normām gan indivīda, gan sabiedriskajā dzīvē. Svarīga, arī noteicoša darbu tapšanā ir viņas kā sievietes mākslinieces identitāte, lai arī viņa savā veidā attālinās no tā tiešas manifestācijas un runā par sevi kā par mākslinieku – Cilvēku, kur dzimums nav noteicošs.
Tieši šī iemesla dēļ par izstādi kā mākslas notikumu šī brīža Rīgas mākslas ainā gribas domāt kā par svarīgu kontekstu tiem tēmu lokiem, kas saistās ar sievietes mākslinieces pozīciju padomju periodā, it īpaši tādēļ, ka paralēli šai izstādei izstāžu zālē “Arsenāls” skatāma grandioza gleznotājas Lidijas Auzas (1914–1989) glezniecības darbu skate.
Lai arī Auzas darbība un tās konteksts krasi atšķiras no Abakanovičas, tomēr ir atsevišķi saskares punkti, kas, manuprāt, atklāj laiku un tā nospiedumus mākslinieču radošajās praksēs un faktu, ka par to ir svarīgi domāt ne tikai lai it kā reaģētu uz tendencēm plašākā māk-slas diskursā un izceltu sievietes mākslinieces, bet lai pārvērtētu to kā nepieciešamību lokālās un reģionālās vēstures kontekstā un izvērtētu radošo klimatu un intelektuālo vēsturi, kas saistīta ar sievietēm māksliniecēm.
Diemžēl Latvijas mākslas vēstures kontekstā šobrīd neesam domājuši plašāk par šo tēmu šī perioda kopsakarā. Ir tapuši atsevišķi pētījumi, kas pievēršas sievietei un viņas ķermenim laikmetīgā kontekstā (Kukaine, “Daiļās mātes”, 2016), otrs piemērs ir Baibas Vanagas disertācija par sievietēm māksliniecēm 19. gs. un 20. gs sākumā. Tomēr periods, ko iezīmē Padomju Savienība, izceļ atšķirīgu apstākļu kopu tam, kas tiek izprasts ar sieviešu emancipāciju vai feminismu Rietumeiropas mākslas un kultūras kontekstā.
Pirmkārt, jau ideja par sievietes tiesībām un viņas lomu padomju periodā lielā mērā tika pakļauta valsts ideoloģijai, kas pasludināja vienlīdzību visās sfērās.
Sieviete bija jaunās dzīves cēlāja, viņa iemiesoja nākotni, bija strādniece un māte, tomēr, kā tas realizējies dzīvē, ir kritiski izskatāms jautājums. Šai kontekstā ir interesanti vērot Abakanovičas darbus un censties izprast viņas pozīciju konkrētā laika ietvarā.
Abakonoviča un viņas manifestācijas mākslā sevi nekontekstualizēja feminisma idejām un kustībai, kas 70. gadu Rietumu pasaulē tiecās lauzt modernisma mākslas kanonus un izvērtēt sievietes pozīciju mākslā un izskatīt sievietes pieredzi kā atšķirīgu no vīrieša.
Tomēr, neskatoties uz to, viņas darbos ir svarīga sievietes ķermeņa apziņa, piemēram, viņas “abakani” ar vagīnām, kas Rīgas izstādē nav plaši pārstāvēti, bet ieņem būtisku viņas daiļrades posmu 60. gados. Interpretācijās lielākoties šie darbi tiek traktēti kā viņas interese par mītisko, par dzīvību, mitoloģizējot vagīnu kā visa sākumu, nezināmo.
Starp viņas trīsdimensionālajiem gobelēniem šie ir patiešām ekspresīvas formas un interesanti darbi, kā arī, piemēram, šie “abakani” top daudz ātrāk par, piemēram, viņas laikabiedrenes Džūdijas Čikāgo “Vakariņām” (1974–1979), kas šobrīd tiek uzskatīts par hrestomātisku feminisma mākslasdarbu.
Šādā kontekstā domājot par Abakanovičas darbiem, rodas sava veida pretruna starp varas pasludināto vienlīdzību, it kā apzināto distancēšanos no feminisma idejām padomju periodā un faktu, ka feminisma idejas tomēr nepārprotami bija klātesošas gan Abakanovičas, gan citu perioda mākslinieču darbos. Šāds apsvērums aicina pēc plašākas izpētes un interpretācijām, izvērtējot sievietes mākslinieces pozīciju padomju perioda mākslas un politikas kontekstā.
Lai arī to varētu interpretēt dažādi, tomēr situācijas divējādo dabu, manuprāt, lieliski ilustrējošs piemērs un signāls, ka “kaut kas nav kārtībā” ar vienlīdzības ideju padomju ērā, ir 70. gadu otrās puses un 80. gadu gaitā mākslinieču grupas Krievijā izdotais, no rokas rokā nodotais samizdata žurnāls “Sievietes un Krievija”, kas pievērsās sievietes vienlīdzības jautājumiem. Ziņām par žurnālu nonākot līdz varas iestādēm, reakcija bija gluži vienkārša, centrālais žurnāla izdevēju pulciņš tika izsūtīts no valsts, pārtraucot ideju izplatību tālāk.
