Vai īstai mīlestībai joprojām jāgaida “pēc kāzām” 23
Seksuālā dziņa ir viena no cilvēka dzīves pamatfunkcijām, ko kristīgā baznīca jau kopš pašiem pirmsākumiem centusies savaldīt un ierobežot. Taču mūsdienās, kad visapkārt tiek sludināta seksuālā atbrīvotība, baznīcai kļūst arvien grūtāk pārliecināt savus sekotājus, kas bieži vien ignorē baznīcas iebildumus pret seksu pirms laulībām, kontracepciju, nereģistrētu kopdzīvi vai viendzimuma attiecībām.
Bībele vēsta, ka Dievs nebūt nav bijis negatīvi noskaņots pret cilvēku seksuālo dzīvi, gluži pretēji: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to!”” Diemžēl mūsdienu Rietumu civilizācijā ar šo augļošanās un vairošanās uzdevuma izpildi diez ko neveicas, jo gandrīz nevienā Eiropas valstī dzimstības līmenis nesasniedz vismaz divus bērnus uz sievieti, kas būtu nepieciešami sabiedrības atražošanai. Tas gan nenozīmē, ka eiropiešiem nav seksa, bet seksuālās attiecības pārsvarā tiek izmantotas baudas gūšanai, nevis bērnu radīšanai.
Kristīgā baznīca tradicionāli ir iebildusi pret seksuālām attiecībām ārpus laulības, kas svētīta baznīcā, taču mūsdienās principu “sekss tikai pēc kāzām” ievēro arvien mazāk cilvēku. Saglabāt tikumību kļūst arvien grūtāk, jo palielinās arī vidējais vecums, kad cilvēki stājas laulībā. Latvijā kopš padomju laika tas audzis vidēji par septiņiem gadiem: 1991. gadā vīrieši pirmoreiz precējās vidēji 23,9 gadu vecumā un līgavu vidējais vecums bija 22,2 gadi, bet pašlaik tas ir ap 30 gadiem: 31 gads vīriešiem un 29,2 gadi sievietēm.
Īsta mīlestība gaida
Skaidrs, ka tikai retais saglabā nevainību līdz 30 gadu vecumam; sabiedrība uz šādiem cilvēkiem pat drīzāk skatās kā uz dīvaiņiem, nevis apbrīnas vērtu paraugu. Aptaujas rāda, ka vairākums Latvijas jauniešu uzsāk dzimumdzīvi jau pirms 18 gadu vecuma. Taču ir arī tādi, kas tomēr cenšas sagaidīt savu īsto un vienīgo. Lai atbalstītu šādu izvēli, izveidota kristīgo jauniešu organizācija “Īsta mīlestība gaida”, kuras biedri atbalsta seksuālo attiecību uzsākšanu tikai pēc kāzām.
“Mēs nevēršamies pret seksu kā tādu; sekss ir labs un vajadzīgs, taču tam ir jābūt mīlošās attiecībās, ar cilvēku, ko esi apprecējis,” stāsta biedrības pārstāvis Dainis Pandars, kurš pats centies ievērot “Īsta mīlestība gaida” sludinātos principus. “Mēs runājam par to, kā nesabojāt savu laulību jau pirms laulībām. Kā gan jūtas vīrietis, ja sieviete viņam stāsta par saviem iepriekšējiem partneriem? Diez vai šāda informācija viņam sagādā kādas patīkamas emocijas…”
Dainis uzsver, ka biedrības sludinātais seksuālo attiecību modelis nav tikai ideāls scenārijs, kas piemērots īpaši apgarotiem cilvēkiem. “Ideālā gadījumā pirmais sekss tev būs ar vīru vai sievu, bet mēs runājam arī par otro iespēju, kad cilvēki var labot jaunībā pieļautās kļūdas. Es pats esmu piemērs šādai otrai iespējai. Pats nenāku no dziļi ticīgas ģimenes, un līdz kādam 20 gadu vecumam dzīvoju kā vairākums mūsdienu jauniešu, kam uz seksuālām attiecībām ir diezgan brīvs skatījums: sak, galvenais ir lietot prezervatīvu, bet par pārējo nav vērts uztraukties. Man nebija daudz attiecību, tikai vienas, bet es sapratu, ka kaut kas īsti nav kārtībā.”
Cita patiesība
Dainim ir romantisks stāsts, kā viņš iepazinies ar topošo sievu Lieni: reiz viņu pamanījis kādā ceļojumā, bet nekādi kontakti nebija saglabājušies, internets un sociālie tīkli tolaik vēl nebija plaši izplatīti, tad nu Dainis lūdzis Dievu, lai palīdz atrast noskatīto meiteni. Dievs uzklausīja viņa lūgšanas, jo reiz Dainis pilnīgi nejauši ieraudzījis Lieni kādā televīzijas raidījumā, atradis un uzrunājis meiteni, kas vēlāk kļuva par viņa sievu.
“Liene bija ticīga meitene, kas mani iepazīstināja ar šo principu: gaidīt līdz laulībām. Pusotru gadu līdz kāzām mēs tā arī darījām, tādēļ tagad par to varu runāt arī no savas pieredzes, ne tikai teorijas.” Dainis atzīst, ka biedrība aizpilda brīvu nišu, jo baznīcas tēvi ar jauniešiem par seksuālās dzīves jautājumiem runā nelabprāt. “Baznīca vispār vairās runāt par seksu; varbūt izņēmums ir katoļu baznīca, bet viņu gadījumā ir cita problēma, jo katoļu garīdznieki paši nav ģimenes cilvēki, tādēļ viņiem ir grūtāk rast saikni ar draudzes locekļiem jautājumos, kas saistīti ar ģimenes dzīvi.”
“Īsta mīlestība gaida” vēstījums ir diezgan krasā pretrunā ar sabiedrībā kopumā vērojamo, jo mūsdienās bērni jau agrā vecumā saņem ļoti daudz seksuāla rakstura informācijas, interneta laikmetā pusaudži arvien agrāk iepazīst pornogrāfiju, kas veido greizu priekšstatu par seksu un dzimumu attiecībām. “Tas ir līdzīgi kā padomju laikā, kad kompartijas laikraksts “Pravda” sludināja vienīgo pareizo “patiesību”, bet cilvēki vērsās pie baznīcas, lai uzzinātu cita veida patiesību. Tāds ir arī mūsu uzdevums: piedāvāt alternatīvu skatījumu uz seksuālo attiecību veidošanu, lai cilvēki nepakļautos seksa propagandai, kas valda masu medijos,” spriež Dainis Pandars. Viņš atgādina, ka savulaik seksuālā izlaidība veicināja antīkās grieķu un romiešu kultūras panīkumu un sabrukumu.
“Mūsu sabiedrība kopumā vairs nepakļaujas Dieva likumiem, jo tagad visa centrā ir nolikts cilvēks un viņa tiesības, nevis Dieva mācība.” Pandars norāda, ka Austrumu kultūrās nav šādu problēmu, jo tajās ģimene joprojām ir galvenā vērtība, ko atspoguļo arī augstā dzimstība. “To mēs redzam arī saistībā ar bēgļu krīzi: tiklīdz šie cilvēki nonāk Eiropā, viņi cenšas pēc iespējas ātrāk dabūt uz šejieni arī savus ģimenes locekļus.”
Nevairoties kā trušiem
Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzējs Guntis Dišlers norāda, ka uz seksuālo attiecību jomu nevar skatīties atrauti no sabiedrības kopējām vērtībām un morāles. “Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā cilvēki kopš bērnības vairs netiek audzināti saskaņā ar kristīgām normām un vērtībām, kas pēc būtības ir ļoti skaidras un tīras, arī attiecībā uz vīrieša un sievietes attiecībām, laulību un bērnu audzināšanu. Cilvēki nav pieraduši pie šīm vērtībām. Viņi tiek radināti pie komforta, un arī debesīs viņi vēlas nonākt pa ērtāko ceļu, lai gan kristietība pēc būtības ir atturības un šķīstības mācība.”
Latvijas katoļu baznīcas galva arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs atzinis, ka mūsdienu sabiedrībā arī sekss ir pārvērsts par plaša patēriņa preci, kas noplicina un iztukšo cilvēkus. “50. un 60. gados tika izgudroti modernie kontracepcijas līdzekļi. 60. gados notika seksuālā revolūcija. Seksualitāte tika atdalīta no bērna radīšanas, dzimtas turpināšanas, arī no cilvēka personas integritātes un padarīta vienīgi par baudas līdzekli, pašmērķi. Un šodien mēs redzam tā augļus – lielākā daļa ģimeņu šķiras, bērnu nav un Eiropa izmirst,” vienā no Lieldienu sprediķiem secināja arhibīskaps Stankevičs.
Katoliskā baznīca seksu uztver kā patiesas mīlestības izpausmi un līdzekli jaunas dzīvības radīšanai, tādēļ joprojām noraida jebkādas mākslīgās pretapaugļošanās metodes. Tā atzīst vienīgi dabisko ģimenes plānošanas metodi, kas balstīta uz sievietes auglības cikla kontroli. Arī pāvests Francisks izteicies, ka vecāku pienākums ir būt atbildīgiem un “katoļiem nav jāvairojas kā trušiem”. Taču pētījumi rāda, ka daudzas katoļu ģimenes ignorē baznīcas tēvu instrukcijas un lieto arī mākslīgos pretapaugļošanās līdzekļus. Šobrīd zems dzimstības līmenis ir visā Eiropā, bet īpaši zems tas ir tieši katoļu zemēs: Itālijā un Spānijā dzimstības rādītājs ir vidēji 1,34 bērni uz katru sievieti, Maltā – 1,37, Polijā – 1,39 (Latvijā attiecīgais rādītājs ir 1,74).
Katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs, paužot savu viedokli, gan uzskata, ka baznīcai nav vajadzības mainīt savu nostāju un mēģināt pielāgoties sabiedrības tikumu maiņai. “Baznīca jau neizdomā savas vadlīnijas; tā vadās pēc evaņģēlija, caur gadsimtiem saglabā vēstījumu, ko mums nesis Jēzus Kristus. Morāles un ētikas principi šo 2000 gadu laikā nav mainījušies un arī nemainīsies.” Viņam piekrīt arī katoļu priesteris Andris Kravalis: “Baznīcas uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem pieņemt ģimenes vērtības. Ja cilvēks vēlas mīlēt un tikt mīlēts, viņam ir jābūt gatavam uzņemties atbildību par savu rīcību. Un tas, ka Latvijā teju puse bērnu dzimst ārpus laulības, nav tikai baznīcas problēma.”
Uz rezervistu soliņa
Statistika rāda, ka pašlaik Latvijā ārpus laulības dzimst vairāk nekā 40% bērnu (padomju laikā šis rādītājs svārstījās no 11 līdz 20%, bet pirmās brīvvalsts laikā bija zem 10%). Viens no iemesliem ir tas, ka daudzi pāri dzīvo nereģistrētā kopdzīvē. Katoļu baznīcas skatījumā šāda kopdzīve ir grēks. “Cilvēki bez atbildības vienkārši dzīvo kopā un neuzņemas nekādas saistības ne valsts, ne baznīcas priekšā. Šāda veida attiecībās var nodzīvot visu mūžu, bet vai paši cilvēki par to būs laimīgi?” vaicā Andris Kravalis. “Vai viņu bērni, kas dzimst šāda veida attiecībās, ir gandarīti, ka viņu vecāki nav bijuši gatavi noformēt savas ģimenes statusu?”
Pēc biedrības “Īsta mīlestība gaida” vadītāja Daiņa Pandara domām, ja cilvēks vispār izslēdzis Dievu no savas dzīves, tad tiešām nav īpaši lielas atšķirības starp laulību un nereģistrētu kopdzīvi. “Tomēr lielākoties sievietei ir svarīgi, lai vīrietis būtu paudis gatavību viņu apprecēt. Pretējā gadījumā viņai visu laiku ir sajūta, ka šīs attiecības ir tikai uz pārbaudes laiku: kā basketbolistam, kurš nosēdināts uz rezervistu soliņa un gaida, vai kādreiz viņam tiks dota iespēja uzspēlēt pamatsastāvā.”
Protams, arī laulības baznīcā neatrisina visas problēmas un negarantē mīlestību līdz kapa malai, jo arī daudzas baznīcā slēgtās laulības vēlāk tiek šķirtas. Kāzu ceremonija baznīcā nereti tiek uztverta kā modes lieta, tādēļ pāri tikai formāli iziet pirmslaulību apmācību un vēlāk nekļūst par aktīviem draudzes locekļiem. “14 gadus es kalpoju kā luterāņu mācītājs, un nereti nācās saskarties ar situācijām, kad jutos diezgan muļķīgi. It kā nav formāla iemesla atteikt cilvēkiem, kas vēlas salaulāties baznīcā, bet tu redzi, ka viņiem tas ir vajadzīgs tikai ārēju iemeslu dēļ,” stāsta Guntis Dišlers, kurš ir pārgājis pareizticībā.
Ilmārs Tolstovs iebilst, ka viņa baznīcā tuvākā nākotnē ieplānotas ap 20 laulībām, un neviens no šiem pāriem nav teicis, ka grasās precēties tikai modes dēļ. “Ja cilvēki stāsta, ka vēlas pieņemt Dieva vēsti un dzīvot saskaņā ar Dieva mācību, es viņiem ticu.” Tolstovs atsaucas uz pētījumiem, kas rāda: baznīcā slēgtās laulības ir noturīgākas nekā tās, kas reģistrētas dzimtsarakstu nodaļā. “Cilvēki, kas laulājušies baznīcā, patiešām vēlas saglabāt laulību, lai gan, protams, nevienam nav 100% garantijas.”
Seksualitātes pilnzieds
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēks Juris Cālītis norāda, ka baznīcas skatījumā cilvēka seksualitātes pilnzieds ir iespējams stabilās, uzticīgās, mīlošās pāra attiecībās. Taču viņš piebilst: “Ja baznīca definē seksuālās attiecības tikai kā laulātās dzīves sastāvdaļu, tā norobežojas no vairākuma cilvēku, kas mūsdienās vadās pēc citiem principiem. Lai uzrunātu plašāku cilvēku loku, baznīcai jānokāpj no pjedestāla, kad tā cenšas mācīt būtībā sekulāru sabiedrību, kā tai uzvesties.” Pēc Cālīša domām, baznīcai vispirms būtu jāvēršas pie saviem cilvēkiem, kas seko tās aicinājumam. “Baznīcas viedoklis ir svarīgs cilvēkiem, kas iesaistījušies Jēzus kopienā un veido savu dzīvi atbilstoši Jēzus mācībai.” Savukārt, pirms uzrunā pārējo sabiedrību, baznīcai jātiek skaidrībā ar saviem cilvēkiem un viņu seksualitātes problēmām. “Mēs redzam, ka paši priesteri netiek galā ar savu seksualitāti, tādēļ regulāri nākas lasīt ziņas par kārtējiem seksuālās izmantošanas skandāliem.”
Ziemeļvalstu luteriskās baznīcas ir sākušas svētīt arī viendzimuma pāru laulības, bet Latvijā vadošās konfesijas ir kategoriski pret geju un lesbiešu attiecībām, ko uzskata par grēcīgām. Juris Cālītis gan spriež, ka šī attieksme ar laiku varētu mainīties: “Mīlošas un piepildītas attiecības ir iespējamas ne tikai ar pretējo dzimumu. Baznīcas interesēs būtu atbalstīt mīlošu cilvēku attiecības, nevis koncentrēties uz viņu dzimumu.” Taču vispirms baznīcai jātiek skaidrībā ar jautājumu loku, kas saistīts ar heteroseksuālo attiecību līkločiem, kam baznīca ne vienmēr spējusi izsekot. “Vīriešu un sieviešu attiecības ir pārāk sarežģītas, daudzveidīgas un pretrunīgas, lai varētu noteikt vienu normu, ko varētu piemērot visiem dzīves gadījumiem,” secina Guntis Dišlers.
