Aija Kaukule: Kāpēc nav izdevīgi aizliegt kultūras pasākumus? 17
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz ar citiem jaunumiem par “dzīvi pēc mājsēdes” valdība aizvadītajā nedēļā nāca klajā arī ar optimistisko ziņu, ka no 15. novembra tiek atjaunota kultūrvietu darbība klātienē un iespēja organizēt un apmeklēt publiskus kultūras pasākumus. Lielākoties zaļajā režīmā.
It kā laba ziņa gan skatītājiem, kuri godprātīgi vakcinējušies, gan arī kultūras jomā nodarbinātajiem, jo klātienes pasākumu atjaunošana vieš cerību atgriezt dzīvību dīkstāvēs vārdzinātās kultūras nozares asinsritē.
Tomēr gan publikas, gan rīkotāju pusē, izskatās, paziņojumu uztver atturīgi, un iemesli tam ir saprotami.
Vispirms – neparedzamības faktors. Saslimstības statistika un tai sekojošie (nevis otrādi) pēkšņie valdības lēmumi kaldinājuši pieredzi “no rītdienas viss būs slēgts” un gribot negribot liek attīstīt savdabīgu “dzīvošanu šodienai”.
Pasākuma izsludināšana tikai pāris nedēļu pirms tā norises nu jau ir norma, tāpat par ieradumu kļūst biļetes iegāde vakarā pirms izrādes, nevis vairākus mēnešus iepriekš.
Kultūras pasākumu organizētājiem biļešu iepriekšpārdošanas kritērija trūkums rada nebijušu spriedzi – ienākumus tikpat kā nav iespējams plānot.
Bez tā visa jau rudens sākumā kultūrvietu pārstāvji sūdzējās par katastrofālu apmeklētāju skaita kritumu – piemēram, Ventspils koncertzālē “Latvija” tas bija četrreiz mazāks, Liepājas “Lielajā dzintarā” uz pusi, līdzīgi arī Latvijas Nacionālajā teātrī.
Oktobrī amatpersonām adresētā atklātā vēstulē grupa lielāko privāto pasākumu producentu iezīmēja vēl dramatiskāku ainu – pārdoto biļešu vērtība sasniegusi aptuveni 20% no 2019. gada biļešu pārdošanas apjoma.
Šajā situācijā rīkotājiem atliek paļauties labākajā gadījumā uz veiksmi, sliktākajā – uz valsts finansiālu krīzes atbalstu, par kuru īpaši privātās struktūras spēlētājiem atšķirībā no valsts un pašvaldību subsidētiem teātriem, koncertzālēm un muzejiem turklāt vēl ir jāpacīnās.
Otrkārt, jebkādas klātienes pasākumu notikšanas režīma izmaiņas nozīmē pamatīgas zobu sāpes pasākumu atcelšanas un pārcelšanas loģistikā, kā arī nopirkto biļešu atgriešanas administrācijā. Izrādījies, ka vieglāk ir atcelt, nevis pārcelt.
Gada pirmajā pusē ieviestais atmaksāto biļešu kompensācijas mehānisms (80% no summas) pasākumu atcelšanu tikai veicinājis – pasākumu rīkotāji šo iespēju izmanto arvien biežāk, lai nebūtu kārtējo reizi jāzīlē, uz kuru datumu pārcelt ārkārtējās situācijas dēļ neiespējamu koncertu vai izrādi.
Paralēli notiek nepatīkama skaidrošanās starp pasākumu rīkotājiem un tiem biļešu īpašniekiem, kuriem viss ir apnicis, un viņi vairs nevēlas iet uz to pašu trīsreiz pārcelto koncertu un grib saņemt atpakaļ savu naudu, kaut likums to neparedz.
Laikā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 31. oktobrim Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC) saņemts vairāk nekā 80 sūdzību un sniegtas 1128 konsultācijas saistībā ar Covid-19 dēļ atceltiem un pārceltiem pasākumiem un naudas neatmaksāšanu.
“Patērētāji sūdzas, ka biļešu tirgotājs vai pasākuma organizators neatmaksā naudu par nenotikušu pasākumu, bet paši pat nav sapratuši, vai pasākums ir atcelts, pārcelts, bieži patērētāji vienkārši vairs negrib dodies uz pārcelto pasākumu,” man skaidro PTAC eksperte Santa Zarāne.
Treškārt – optimismu pavisam atvēsina apstāklis, ko diplomātiski var dēvēt par ārkārtējā situācijā rīkotu klātienes pasākumu “ekonomisku nepamatotību”, bet kas faktiski nozīmē zaudējumus un ļaunākajā gadījumā – bezdarbu.
Pēc 15. novembra klātienes pasākumu ierobežojumi kļuvuši vēl stingrāki. Apmeklējums ļauts tikai vakcinētiem vai pārslimojušiem kovidsertifikātu īpašniekiem, ar testu – bērniem līdz 12 gadu vecumam, bet ģimenēm jāorganizē norobežots sektors. Sarunās ar teātru, koncertzāļu pārstāvjiem visi kā viens atzīst – no pasākumiem bērniem nākas atteikties.
Šobrīd vēl uz pusi samazināts maksimālais pasākuma apmeklētāju skaits – 500 cilvēku (iepriekšējo 1000 vietā). Apmeklētājiem jāatrodas fiksētās, personalizētās sēdvietās, kas izvietotas pamīšus sēdvietu pāros – šaha laukuma veidā.
No pasākumu žanra līdz ar to automātiski izslēgti arī “stāvkoncerti” un tādi izklaides pasākumi, kuros augstākminēto prasību ievērošana nav iespējama.
“…faktiski pasākuma norises vietās ir iespējams ielaist vien 35–40% no kopējā skatītāju vietu skaita, kas pasākumu norisi padara ekonomiski nepamatotu,” pausts jau minētajā pasākumu rīkotāju vēstulē.
Pagājušajā nedēļā LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” šo vēlreiz aktualizēja arī producents un mūziķis Guntars Račs, norādot, ka “pasākumam, kurā būtu 500 skatītāji, būtu jāīrē zāle 1200 cilvēkiem, un tas arī attiecīgi maksā”.
Račs raidījumā pamatoti aizrādīja valdībai: “Nevajag radīt ilūziju, ka varēsim normāli strādāt.” Tas, par ko “domburšovā” netika runāts plašāk, ir iemesli, kādēļ ilūzija par kultūras un pasākumu nozares funkcionēšanu privātā sektorā tiek uzturēta oficiālajā retorikā.
Visticamāk – neparedzētiem gadījumiem pieejamais un Kariņa kunga pieminētais “tik daudz naudas, cik vēl nav bijis” ir izsīcis, par ko liecina arī jaunā budžeta plānotais pamatīgais deficīts.
Par to publiskajā telpā sarkastiski ieminas arī allaž aktīvais mūziķis Ralfs Eilands, tviterī rakstot: “Šie ierobežojumi paredz, ka uz nenoteiktu laiku privātais sektors joprojām paliek bez darba, jo pasākumi ir ekonomiski neizdevīgi. Tas tā, lai nav vairs jādzird “bet jūs tak varējāt strādāt!” arguments.”
Minētais arguments jau iepriekš izskanēja, atsakot radošajiem dīkstāves pabalstus jau jūnija otrajā pusē, kad pasākumi faktiski nenotika, kaut teorētiska iespēja bija.
Arī tagad Ministru kabinets lēmis par vairākiem atbalsta mehānismiem kultūrai trešā viļņa krīzē (gaidām to apstiprināšanu Eiropas Komisijā) – atbalsts solīts gan kultūras uzņēmumiem, gan to darbiniekiem un pašnodarbinātajiem, tomēr Ekonomikas ministrijas retorika jau liek noprast, ka tas pienāksies tikai par mājsēdes trim nedēļām, savā ziņā apliecinot Eilanda piesaukto “jūs tak varējāt strādāt” jeb, kā man komentēja EM pārstāvji, “pusi no oktobra varēja strādāt, attiecīgi – valsts kompensēs atlikušo pusi –, un paredzēts arī, ka šāda pati pieeja attieksies uz novembri”.
“Ja mēs un valdība, kā arī Saeima to apzinās, tad nevajag šai nozarei ļaut strādāt, bet gan pateikt, ka pasākumus nevarēs rīkot līdz kādam konkrētam brīdim, mēnesim vai datumam. Vistraģiskākā šajos apstākļos ir lielā neskaidrība,” LTV gana radikālu priekšlikumu pauda Račs.
Tomēr maz ticams, ka pilnīgs pasākumu aizliegums būtu labākais risinājums līdz valdības izsludinātās ārkārtējās situācijas beigām 11. janvārī, kaut arī Jurijs Perevoščikovs tajā pašā raidījumā atzina, ka 500 cilvēki vienā pasākumā nozīmējot gana augstu inficēšanās risku.
Jārēķinās arī, ka pret pasākumu pilnīgu aizliegumu visdrīzāk iebilstu kultūrtelpu un pasākumu rīkotāji, kuri valsts finansiālo atbalstu tā vai citādi jau saņem (gan gods godam radītajās Valsts kultūrkapitāla atbalsta programmās, gan finanšu institūcijas “Altum” grantu veidā), tāpat arī daļa mākslinieku un publikas, kam vitāli nepieciešams kultūras process.
Reizē arī nevar mierīgu sirdi apgalvot, ka ilgstošs pasākumu aizliegums necirstu paliekošu rētu mākslinieciskā kvalitātē – ne viens vien aktieris, par spīti teātru vadītāju brašajai “turpinām strādāt aiz slēgtām durvīm” retorikai, atzinis – bez saskarsmes ar publiku zūdot jebkāda darba motivācija.
Tomēr viens ir skaidrs – saprotami un ātri pieejami atbalsta mehānismi kultūrai dotu drošības sajūtu kultūras radītājiem un patērētājiem, veicinātu kultūras procesu paredzamu turpināšanos, kā arī sekmētu to pašu daudz piesaukto uzticību valdībai.
Pagaidām – ceram uz vasaru, kas šogad, šķiet, varētu lauzt pasākumu skaita un savstarpējas konkurences rekordus.
Par to diezgan droši liecina jau tagad izsludināti vairāki ārzemju zvaigžņu lielkoncerti, tostarp Mežaparka Lielajā estrādē, atgriezties sola divkārt atceltais festivāls “Positivus”, bet cerības uz Latvijas koncerttūri paklusām paudusi arī “Prāta vētra”.
