Aizliegt, atļaut… Varbūt skaidrot un pārliecināt? 0
Vispirms atgādinu, kas tad ir šis savdabīgais Satiksmes ministrijas iedibinājums. Lēmumus par likumu, budžeta u. tml. izmaiņām šeit nepieņem. Te prāvs (šoreiz ap 40) kompetentu cilvēku pulks vienkārši met vienā telpā savus viedokļus par būtisku satiksmes drošības problēmu risināšanas iespējām. Dzirdēto likumdevēji sola vēlāk izmantot savā darbā. Temati oktobra diskusijai izvēlēti trīs. Vispirms īsi par plašai publikai mazāk interesanto, bet profesionālu pārvadātāju daļu kaitinošo.
Vai autobusa vadītāju jāmāca nostiprināt kravu?
Eiropas standarti prasa profesionāļa kvalifikāciju (“95. kods”) periodiski atjaunot. Un te nu bieži gadās, ka vienā klasē nonāk gan kravu, gan pasažieru pārvadātāji. Un gan vieni, gan otri lieki tērē laiku, uzklausot (vai snaužot) sev nevajadzīgu zinību izklāstu. Ko darīt? Diferencēt, auditoriju sadalīt? Lieko nestāstīt? Nedrīkst. Eiropas prasības to neļauj, jo “kods” ir universāls. Kokvedējs teorētiski rīt var pāriet darbā autobusu parkā. Un otrādi. Kas atliek? Apmācību kvalitātes uzlabošana. Pasniedzēju kvalifikācijas celšana, cerot, ka viņi, no Eiropas rāmjiem neizkāpjot, spēs pielāgoties konkrētas auditorijas sastāvam un interesēm. Pie šāda secinājuma domnīca paliek. Un metas iekšā divos citos tematos. Plašāku auditoriju interesējošos.
Motocikls “A” joslā?
“A” joslas (tikai pilsētās) ir paredzētas sabiedriskajam transportam. Tās nodrošina pēc iespējas ātru un netraucētu pārvietošanos. Un bieži ir tukšas pat tad, kad blakus mazkustīgi sastrēgumi. Tukšas pat ar visām atkāpēm, kas šeit jau ielaiž ne tikai “sabiedriskos”, bet arī individuālos. Elektromobiļus, piemēram. Riteņbraucējus arī.
Varbūt iespējams tās izmantot vēl efektīvāk? Atļaut šeit arī motociklu kustību? Tā rosina Motoklubu asociācija, argumentējot ar Eiropas pieredzi (uz ekrāna bagātīgs materiāls, kas liecina, ka moči autobusu un trolejbusu teritorijā jau sen un veiksmīgi uzturas gan Britu salā, gan Eiropas dienvidu valstīs), ar to, ka divriteņu izlaišana no čerriteņu drūzmas samazinās viņu kritienu un traumu skaitu. Ko domā domnīca?
Rīgas dome – visai kategoriski pret. Joslas vairumā jau tā esot par šauru, kustība apgrūtināta. Pasažieru pārvadātāju pārstāvji – pret. Moči esot pārāk grūti spoguļos saskatāmi, pārāk aktīvi manevrējoši, lai ar tiem sadzīvotu…
Kas – par? Paši motociklisti, protams. Savādi, bet “par” šajā jautājumā balso arī parasti diezgan konservatīvās CSDD pārstāvis, kurš turklāt nesen esot Londonas ielu sabiedrisko joslu saticību baudījis (uz nomāta velosipēda).
Starp citu – viedokļiem sprēgājot, tā vien šķiet, ka galvenie iebildumu vaininieki ir tieši velosipēdisti (un daļa mopēdu), kuri ir pārāk lēni krustojumu startos, pārāk jaunu un nepietiekami apmācītu ļautiņu vadīti. Pret močiem nopietns iebildums faktiski ir tikai viens – tie savukārt mēdz būt pārāk ātri. Ātri, agresīvi pat blīvākā ielas daļā. Tad kā gan tie (sliktākā viņu daļa) uzvedīsies tukšas “A” joslas radītā eiforijā? Kā uz viņu iespējamo lidojumu spēs reaģēt apkārtējie?
Tāds viedokļu ezis. Iespējamais risinājums iezīmējas apmēram šāds. Varētu atļaut. Bet ne visur. Šur tur arī velosipēdistus vajadzētu novākt no autobusu ceļa. Kur un kā – lai lemj konkrētā pašvaldība, “A” joslas apzīmējumus papildinot (vai nepapildinot) ar velo un (vai) moto kustību atļaujošām vai aizliedzošām papildplāksnītēm.
Apdzīšana krustojumos
Statistika liecina – gandrīz ceturtdaļa traģisku kļūdu ir šī riskantā manevra sekas. Beidzot vajadzētu aizliegt? Beidzot – tā saku, jo līdzīgs temats jau pirms dažiem gadiem ir bijis domnīcas darba kārtībā, jau krietni senāk dažādās instancēs un publikācijās rosināts, plucināts. Un – viss bez rezultātiem. Joprojām to drīkst darīt. Jo liegumam būtu vēl vairāk dažādu juridisku nianšu nekā pašreizējai atļautībai. Visi krustojumi būtu nepārprotami un labi saskatāmi jāmarķē (izdevumi!). Un liegumi paši par sevi jau neko nedod. Cik liela (maza!) braucēju daļa šajā zemē respektē nepārtrauktas baltās līnijas? Un ne tikai līnijas, ne tikai šajā zemē. Lietuvieši sāka paaugstinātas bīstamības vietas aprīkot ar daudz redzamākām barjeriņām. Ko panāca? Dullie brauc pat tām pāri…
Pareizi teica CSDD pārstāvis Juris Teteris: vainīga ir nevajadzīgu, neko nedodošu, neprasmīgi izpildītu apdzīšanu sērga, kura aug plašumā.
Un to ar vēl vienu liegumu nez vai izdosies izārstēt. Vajadzīgs pasākumu komplekss. Sākot ar apmācību autoskolās (domnīcā runāja skolotāju pārstāvis un atzina, ka šāda manevra nianses netiek mācītas ne teorētiski, ne praktiski). Turpinot ar papildu mācībām – ne tikai tiem, kuri soda punktu limitu sakrājuši, ne tikai tiem, kuri grib un var atļauties drošas autovadīšanas skolas. Nodrošinot koordinētu, mērķtiecīgu populārāko mediju skaidrojošu darbu.
Kas koordinēs, kas atbalstīs? Tā jautāju, kad diskusijas beigās vārdu deva arī man. Atbildi nesaņēmu. Un varu vien savu iespēju robežās savai auditorijai atkārtot vēl un vēl: ar noteikumu zināšanu un aizliegumu formālu ievērošanu ir par maz, vajag veidot un dzelžaini ievērot savus Labas prakses likumus. Nekad neapdzen, ja pēc manevra negribi vai nevarēsi braukt būtiski ātrāk par apdzīto! Nekad neapdzen (jo sevišķi tos, kuri brauc lēni) vietās, kur tie var nogriezties!
