Aizkustinoši līdz asarām. Vīrietis kļūst par audžutēvu pamestiem, nedziedināmi slimiem bērniem 0
Šajā sarežģītajā laikā pasaulē joprojām ir daudz cilvēku, kas spēj iedvesmot cerībai un ticībai. Viņi ir kā mirdzošas zvaigznes tumšās debesīs, un viena no spožākajām zvaigznēm ir Muhameds Bzīks, Losandželosā populāra personība.
Dažiem cilvēkiem ir tik plaša sirds, ka tas šķiet kas pilnīgi neticams. Tāds ir arī vīrs ar lielu, kuplu bārdu – Muhameds Bzīks. Viņš ir uzņēmies ļoti īpašu darbu: Muhameds ir audžutēvs nedziedināmi slimiem bērniem, kurus pametuši vecāki. Parasti šie bērni beigtu savas dienas slimnīcā, vieni un pamesti. Bet, pateicoties Muhamedam, viņi savās pēdējās dienās un mēnešos iegūst mīlestību, spēku, siltumu un prieku.
Muhameds saprot šo bērnu situāciju arī tādēļ, ka viņam pašam 62 gadu vecumā diagnosticēts vēzis. Viņa sieva jau bija mirusi, dēls – invalīds, tādēļ viņam bija jādodas uz slimnīcu un jāpārdzīvo ārstēšana bez jelkāda atbalsta. Muhameds jutās pilnīgi viens – tieši tāpat kā pamestie bērni, kas katru dienu nokļūst slimnīcā.
“Ir daudzi bērni, kurus neviens nevēlas pieņemt, jo viņi vienkārši mirst. Neviens nevēlas redzēt nāvi. Taču, ja šos bērnus neviens neievēros, viņi paliks slimnīcā vai kādā iestādē. Viņiem nav nekādu ģimenes saišu, neviens viņus neuztur, nerunā ar tiem,” par savu pieredzi stāsta Muhameds.
Bzīks vienmēr ir runājis ar saviem bērniem. “Nav svarīgi, akls vai kurls, es vienmēr ar viņiem runāju, jo viņi ir cilvēki, viņiem ir dvēsele, jūtas,” saka drosmīgais vīrs. Ar meitenīti, kuru viņš kopj patlaban, vienīgais saziņas veids ir pieskārieni. Pieskaršanās ir tas veids, kā viņa zina, ka kāds vēl ir līdzās.
“20.decembrī man diagnosticēja resnās zarnas vēzi, un man bija jādodas uz slimnīcu uz operāciju. Tas bija tikai vienu dienu pirms manas dzimšanas dienas. Biju tik ļoti nobijies. Man ir 62 gadi… Jutos apstulbis, jo nebija neviena, ko paņemt līdzi. Es satiku ārstus. Man bija jāiet uz operāciju. Mediķi vaicāja, kur ir mana ģimene. Man nav ģimenes. Kur ir jūsu sieva? Mana sieva ir mirusi? Kur ir jūsu dēls? Man dēls ir invalīds. Es biju tik ļoti nobijies. Es jutos tā, kā jūtas šie bērni. Tādēļ es vēlējos darīt ko vairāk šo bērnu labā, jo esmu tādā pat situācijā,” savus pārdzīvojumus atklāj Muhameds.
Viņš turpina: “Iedomājieties, mazs bērns, kurš jau ir dzimis nedziedināmi slims un kurš ir šķirts no sava tēta un mammas, iespējams, narkotiku vai vardarbības dēļ. Viņš ir cietis, nobijies. Iedomājieties jūs esat aizvests prom no visa, ko pazināt, uz kaut kādu vietu. Turklāt jums ir neizdziedināma slimība.”
Muhameds tic, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz ģimeni – mammu, tēti, brāļiem un māsām. Arī sistēmas bērni, kuriem nav neviena plašajā pasaulē, ir pelnījuši kādu, kas pieņem viņus savās mājās, dāvā ģimenes siltumu un drošību, parūpējas par tiem, mīl tos un runā ar tiem. Jo šie pieņemtie bērni, kas reiz pieklauvē pie durvīm, domā, ka kādreiz viņus kāds aizvedīs prom. Viņi nejūtas drošībā, bet tiem ir vajadzīga drošība, patstāvīgas mājas. Vieta, kuru var saukt par mājām.
“Es esmu šeit tevis dēļ, un mēs abi kopā iziesim tam cauri,” viņš saka savai aprūpējamajai meitenītei.
“Mēs visi esam cilvēki, un mums ir jārūpējas vienam par otru. Veids nav tik svarīgs – finansiāli, emocionāli, medicīniski, jebkurā veidā, kā jūs to saprotat un spējat. Tāpēc, ka esat cilvēki, neatkarīgi no ādas krāsas, reliģiskās piederības, mītnes zemes. Tā mēs varam dzīvot harmonijā, visi kopā,” aicina Muhameds.
Viņš saka, ka rūpēsies par audžubērniem tik ilgi, cik atļaus veselība: “Es rūpējos par tiem kā par paša bērniem. Nekad par tiem nedomāju kā par audžubērniem. Tas patiešām man rada lielu prieku, kad dzirdu viņu smieklus un redzu smaidu viņu sejās.”
Divdesmit gadu laikā Muhameds Bzīks ir aprūpējis vairāk nekā 80 mirstošu bērnu.
