Aizkaukāzs un Latvija kā NATO dalībvalsts 0
Aizkaukāza trijotne – Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna – atrodas pastāvīgas spriedzes stāvoklī, “tautisku” un starptautisku konfliktu un pretišķību arēnā.
Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa oficiālā vizīte Azerbaidžānā – iespaidīgas uzņēmēju delegācijas pavadībā – izraisījusi lielu interesi. Šīs vizītes priekšvakarā “Latvijas Avīze” publicēja spilgtu Egila Līcīša reportāžu par šo energoresursiem bagāto un saimnieciski dinamisko valsti, bet Ina Oškaja no “Vesti segodņa”, kas pavadīja Valsts prezidentu šajā vizītē, nāca klajā ar visnotaļ pozitīvu reportāžu “Merci, Baku!”.
Šī, manuprāt, Latvijai ļoti derīgā valsts vizīte, izraisījusi publicistes Sandras Veinbergas dusmas. Viņasprāt, “prezidenta Bērziņa ārpolitika” (vai tad tā ir viņa personīgā ārpolitika? – F. G.) esot “paraugs, kā kaviāra dēļ tiek upurētas Eiropas vērtības”. Savā apcerējumā, kas publicēts “tvnet” interneta portālā, Veinberga norāda uz cilvēktiesību pārkāpumiem Azerbaidžānā, uz “nācijas tēva” Heidara Alijeva personības kultu, uz faktiski autoritāro režīmu, ko ieviesis viņa dēls – tagadējais prezidents Ilhams Alijevs, uz opozīcijas tirdīšanu.
Bet Veinbergas vīpsnāšana par dārgo kaviāru, ar kuru Alijevu dinastija uzpērkot ārvalstu viesus, ir tīra demagoģija, ja ņemam vērā skarbo globālo realitāti, cīņu par ietekmi šajā reģionā, kurā iesaistās Krievija un ASV, Turcija un Irāna.
Naftas un gāzes vadi, kas šķērso Azerbaidžānu, ir energoresursu artērijas, kas tiek vilktas, apejot Krieviju, un nav jāaizmirst arī šīs Aizkaukāza valsts “kutelīgā” situācijā iepretim Irānai, kura ir Rietumu pasaules, teiksim, oponente un kuras ziemeļos dzīvo vismaz 20 miljoni azeru. Latvija ir NATO dalībvalsts, un tās ģeopolitiskajām interesēm nebūt nav jāsakrīt ar Kremļa interesēm, nemaz nerunājot par Teherānas ajatollām. Latvijas priekšā te ir stratēģiska izvēle, un diemžēl ētiku reizēm nākas upurēt valstiskiem, politiskiem un ekonomiskiem apsvērumiem.
Azerbaidžanai kaimiņos ir Armēnija, un abu šo zemju pamattautas šķir un plosa ārprātīgs naids, kas trijiem lāgiem radis izpausmi asinspirtīs – 1905 – 1906, 1918 – 1920 un 1988 – 1994 –, kad t. s. Karabahas karš beidzās ar trauslu pamieru. Turcijas varturi slepkavoja armēņus Anatolijā jau 1895. gadā un it īpaši no 1915. līdz 1923. gadam, kad gāja bojā līdz pusotram miljonam armēņu. Turku versija gan skan, ka patiesībā gājuši bojā “tikai” 300 tūkstoši…
Te atkal jāatgādina, ka gan Turcija, gan ASV ietilpst NATO blokā, un Baraks Obama gatavs atzīt, ka armēņi toreiz cietuši no “metstegern”, kas armēniski nozīmē “lielo ļaundarību”, taču atsakās to kvalificēt kā genocīdu. Jo ASV sabiedrotā Turcija “semantiski iespītējusies”: termins “genocīds” tai ir absolūti nepieņemams.
Un te nu avīzē “Vesti segodņa” savu sirdīgo viedokli pauž Einārs Graudiņš (nemainīgs “padomju cilvēks”, kā pats atzinies), kurš kopā ar “SC” deputātu Nikolaju Kabanovu apmeklējis Armēniju. Viņš pārmet Latvijas Saeimai, ka tā nav atzinusi pieminēto genocīdu, un dedzīgi aizstāv Armēnijas pozīciju Kalnu Karabahas jautājumā. Graudiņš vaicā, kāpēc “pasaule” nav atzinusi Karabahas republikas (armēniski – Arcahas) neatkarību, kamēr daudzas valstis, tostarp Latvija, atzinušas neatkarīgo Kosovu – “šo tīri teroristisko veidojumu (!) vēsturiskajā serbu zemē”. Te nu lien ārā āža kāja, biedri Graudiņ! Formulējums ir pilnīgi Krievijas impēristu garā un atgādina to, kā Irāna apzīmē Izraēlu – kā “cionistisko veidojumu”. Noslēgumā savukārt atgādināšu, ka Armēnijas stratēģiskie sabiedrotie ir Krievija un Irāna. Seciniet…
