Aiziet no pasaules 0
Apnikusi ierastā dzīve, nomoka vienmuļā ikdiena, mūžam nepadarāmie darbi un uzmācīgi radi ar savām problēmām? Bet varbūt jūs vajā nekaunīgi kredītu piedzinēji? Un paglābties nav iespējams- modernajā laikmetā mūs šķir tikai mobilā telefona zvans.
Bet ziniet- pastāv veids, kā aizmukt, „nomirt”, reizē paliekot dzīvam. Aiziet no cilvēkiem un varas iestādēm, izdzēst sevi no reģistriem ar adresēm, personas kodiem, sodāmību un kredītu vēsturēm. Proti, jūs varat kļūt par klaiņojošu mūku Indijā- sādū (angliski raksta „sadhu”).
Tradicionālajā hinduismā šāda aiziešana pasaules ceļos nozīmē cilvēka dzīves ceturtās jeb noslēguma stadijas piepildīšanu- pēc tam, kad izieti skolnieka, ģimenes veidošanas un vecuma atpūtas etapi. Parasti par sādū kļūst jau sirmā vecumā, taču dažkārt izdodas sastapt pavisam jaunus klaiņotājus, pat padsmitniekus.
Viņus var pamanīt jau pa gabalu- sādū nesā košu oranžas krāsas apģērbu. Teorētiski mūkam nekas nepieder- tikai gurnu apsējs, krekls, pār plecu pārmesta tarba, sega un katliņš dāvanu (pārtikas un naudas) ubagošanai. Starp citu- pēc Mahatmas Gandija nāves visa viņa mantība tika novērtēta 5 britu mārciņu vērtībā…
Viņi ceļo nelielās grupiņās, pa divi, trīs, varbūt četri. Viens no iemesliem- lai klaiņotāja nāves gadījumā blakus būtu kāds līdzcilvēks, kurš mironi apbērē. Līdzīgi maziem bērniem, sādū netiek kremēti, parasti izlīdzas ar „ūdens apbedīšanu”, kad līķi vienkārši iesviež kādā svētupē- piemēram, Gangā.
Īsti, nopietni sādū nemeklē kontaktus ar cilvēkiem- vien tik, lai palūgtu kādu rūpiju pārtikas iegādei. Un cilvēki arī labprāt dod. Tomēr svētceļnieku un tūristu apmeklētās vietās (īpaši Varanāsi pilsētā Gangas krastā) var sastapt arī tā saucamos „viltus sādū” (money sadhu, fake sadhu)- gan savu aicinājumu visai īpatnēji traktējošus garīguma meklētājus, gan īstus krāpniekus, kuri vienkārši tēlo mūkus.
Kontakts ar šādu viltus „svētnieku” parasti sākas ar garīgu sarunu par reliģiskām tēmām, kam seko zīlēšana uz rokas un horoskopa sastādīšana (vēlams, par naudu) un beidzas ar piedāvājumu iegādāties hašišu, opiju vai marihuānu. Bet tā ir neliela bledīšanās- Varanāsi un citās Indijas pilsētās, kur lielā skaitā pulcējas sādū, marihuānu pavisam legāli var iegādāties īpašos valsts monopola veikalos „Bhang Shop”. Cena vienas cigaretes uztīšanai- ap 15 eirocenti.
Sādū iedalās vairākās grupās. Piemēram, ir tā saucamie „plikie sādū”, kuri, kā viņi paši saka, „tērpjas ar gaisu”. Bet visskandalozākā ir marginālā agori sādū sekta (angļu valodā- „aghori”), kas savā būtībā ir kanibāli, jo savā uzturā iekļauj arī cilvēka gaļu. Parasti viņi mitinās nelielās grupiņās blakus kremāciju vietām. Naktīs agori dažkārt nākot pie sārtiem un izķeksējot kādu ēšanai piemērotu miesas gabalu. Taisnību sakot, šai ekstrēmajai rīcībai ir vairāk reliģiska, nevis praktiska nozīme. Cilvēka gaļas nogaršošana šiem sādū nozīmējot pilnīgu sava „es” noliegšanu, iznīcināšanu, pazemošanu līdz augstākajai pakāpei.
Indiešiem agori nepatīk, tomēr viņus respektē, no viņiem pat baidās. Agori viegli var atpazīt pēc melnām drānām un kremācijas pelniem noziestu seju. Viņiem ir arī dīvainas rotaļlietas- piemēram, cilvēku galvaskausi. Vienīgā fotogrāfija, kurā esmu uņēmis agori, bija tad, kad vēl nezināju, ko īsti fotografēju (skat kādā no iepriekšējām vēstulēm). Pēc tam- nekad. Es neesmu īpaši māņticīgs, bet kas to lai zina…
Šī gada martā uzturoties Varanāsi, es divās nedēļās ievēroju vien labi ja desmit agori. Bet svarīgākais jau nav skaits, bet gan pats fakts, ka viņi patiešām reāli eksistē!
Var tikai pabrīnīties, ka modernajā pasaulē joprojām notiek tik dīvainas, briesmīgas un neparastas lietas.
