“Ir pansionāti, kam ir lauku saimniecība, un tur darbu vienmēr var atrast, bet mums tādas nav. Cenšamies jau nodarbināt tos, kuri to vēlas, piemēram, pirms jūsu atbraukšanas Ainārs palīdzēja griezt dilles. Organizējam kultūras un sporta aktivitātes saviem 25 iemītniekiem, bija jautra Jāņu svinēšana – Ainārs mūs aplīgoja un stāstīja anekdotes,” stāsta Evija Millere. Par pārvietošanu uz pansionātu, kur iespējama lielāka nodarbinātība, esot jālemj Aināra meitai. Tas esot ne tikai naudas jautājums – tādu vietu Latvijā neesot daudz, un brīvas vietas tajos esot uz izķeršanu. 11
“Pašvaldībai šobrīd nav brīvu sociālo dzīvokļu. Ja būtu, iespējams, varētu mēģināt Aināram ļaut dzīvot patstāvīgi, bet tā būtu liela izšķiršanās, un es domāju, ka viņš atkal nokļūtu pansionātā. Jo, pamatojoties uz mūsu rīcībā esošo informāciju, tajā skaitā, no ārsta, tomēr uzskatām, ka kungam nepieciešama sociāla aprūpe, pastāvīga uzraudzība un medikamentu lietošanas kontrole. Viņa meita sākumā domāja meklēt tēvam dzīvokli, bet beigās piekrita, ka tēvam pansionātā būs labāk un viņai – mierīgāks prāts,” saka Kokneses novada domes sociālā dienesta vadītāja Baiba Tālmane.
Iekams Ainārs nebija dabūjis infarktu un insultu, viņš sociālā dienesta redzeslokā nebija nonācis. Kaimiņi bažījušies par kunga rīcību, jo viņš daudz maldījies apkārt, zudusi atmiņa. Kādu laiku dzīvojis pie radiem atsevišķā istabā, bet grūti bijis sadzīvot, un Ainārs atgriezies savā dzīvoklī. Tad notikusi ugunsnelaime. Ainārs sarunā ar mani nenoliedz, ka pats bijis vainīgs: labi redzējis, ka krāsns izvadkanāls nav drošs, bet paļāvies, ka nekas nenotiks.
Dzīve Iršu pansionātā vienam cilvēkam izmaksā 400 eiro mēnesī. Tam arī aiziet 90% no 230 eiro lielās Aināra pensijas. Atlikušo daļu uz līguma pamat sedz Aināra meita un pašvaldība.
“Cilvēciski es saprotu, ka ir ļaudis, kas visu mūžu dzīvojuši patstāvīgi un pansionātu redz kā bubuli. Ir viena vientuļa tante, kas mani savā mājā no bailēm, ka neaizvedu viņu prom, nelaiž iekšā. Sazināmies pa mazu lodziņu. Bet man taču jāzina, kas ar viņu notiek! Tad ievācu informāciju no viņas brāļiem un saprotu, ka par viņu rūpējas, pārtiku atved. Tad domāju: ja es tā dzīvotu, droši vien sociālo darbinieci ne tikai iekšā nelaistu, bet sūtītu labi tālu…” labsirdīgi smaida B. Tālmane. Viņa sociālajā dienestā strādā piecus gadus un zina vairākus gadījumus, kad cilvēki izmisīgi baidās nokļūt pansionātā. Ainārs ir vienīgais sociālā dienesta vadītājas praksē, kas vēlas projām no pansionāta, tajā reiz nokļuvis. Bet kāda sieviete, kas vēl nav nokļuvusi pansionātā, atklāti teikusi: tad jau labāk pa tiešo uz kapiem!
Man liekas, ka par dzīvi parastā pansionātā lielā mērā var piekrist Aināram, ka tās ir kopmītnes, turklāt ne tuvu katram, kā Aināram, ir nodrošināta atsevišķa istabiņa. Ir trīs ēdienreizes, launags, siltums, medicīniskā aprūpe, grāmatas, televizors, internets un citas iespējas sociāli izpausties. Taču īstas brīvības, pēc kā tā alkst Ainārs, tomēr nav.
