“Bēdīgi, ka par manu labklājību jārūpējas citiem cilvēkiem. Gribu būt patstāvīgs. Lai tik iedod man kur dzīvot, tiktu galā,” saka Ainārs, kurš istabiņā dzīvo viens, par ēdienu, siltumu un citiem apstākļiem nežēlojas, ja nu vienīgi par to, ka nav darba. “Neesmu nekāds vārgulis. Kā tēvs septiņu gadu vecumā man atļāva ar fuksīti zāģēt malku, tā vēl 70 gadu vecumā pie šķeldu mašīnas stāvēju.” 11
Ainārs atceras, ka Otrā pasaules kara laikā ģimene bijusi bēgļu gaitās Vācijā, nokavējuši divas stundas, lai tiktu pie amerikāņiem, un bijuši spiesti braukt atpakaļ uz Latviju. Izmācījies un strādājis par elektriķi, veicis visādus darbus liellopu kompleksā. Darba gaitas aizvedušas uz Cesvaini, Liepāju, Jelgavu, Ķegumu. Apprecējies un izšķīries, 1973. gadā piedzimusi meita Edīte, kura tagad strādā Anglijā. Ir divas mazmeitas: viena Anglijā, otra Latvijā tikko beigusi vidusskolu, dzīvo pie sava tēva un vēlas studēt farmāciju. Aktīvi darbojies LNNK un Tautas frontē.
2013. gada rudenī kungs piedzīvojis infarktu komplektā ar nelielu insultu, bet, kā pats uzskata, labi atkopies un atgriezies savā dzīvoklī koka mājas otrajā stāvā Bormaņu ciemā, kas atrodas starp Koknesi un Vecbebriem. 2014. gada ziemas beigās no slikti oderēta krāsns izvadkanāla uz skursteni dzīvoklis aizdedzies un nodedzis. Tā Ainārs nokļuvis pansionātā. Pirmajā laikā daudz gulējis un bijis bēdīgs, bet tad sācis daudz staigāt un sapņot par pilnvērtīgu dzīvi ārpus pansionāta.
Tomēr patstāvību negrib ļaut
No sarunas ar pansionāta darbiniecēm Eviju Milleri un Birutu Babri saprotu, ka Ainārs nevar būt tik patstāvīgs, cik viņam pašam liekas. Mēdzot ātri aizsvilties, aizmirst lietot zāles, apmaldoties ārpus pansionāta, ir slikta redze un vēl dažas ar veselību saistītas lietas, kas apgrūtinātu patstāvīgu dzīvošanu. Tajā pašā laikā kungs ir fiziski stiprs, bez skriešanas arī daudz vingro, ziemā berzējas ar sniegu. Prasa darbu, un, kad to dabū, viņu no tā nevar atraut. Diemžēl Iršu pansionātā esot ļoti mazas iespējas iemītniekus nodarbināt.
