Anda Līce: Laiks iet, bet tieksme pakļaut nemazinās 3
Šis princips ir spēkā vienmēr, ja kāds no kādas vietas (tā var būt kaimiņu valsts teritorija, parasts kantorītis vai ģimene) ir spiests aiziet militāra, ekonomiska vai diplomātiska spiediena dēļ, jo pārkāpis visas pieļaujamās robežas. Cilvēka dabā ieliktā enerģija un ambīcijas diemžēl bieži izpaužas graujoši kā tieksme nežēlīgi pakļaut un dominēt it visā un visur. Ar to bēdīgi slaveni ir kļuvuši daudzi impēriskā gēna nēsātāji.
Arī neliela iestāde var kļūt par sava veida impēriju.
Iedomāsimies šādas iestādes vadītāju, kurš, nespēdams profesionāli veikt savus pienākumus, gremdē iestādi, bet pats to neapzinās. Darbinieki tomēr beidzot panāk viņa atcelšanu no amata. Taču arī pēc tam viņa paštaisnums neļauj meklēt vainu sevī, viņš jūtas aizvainots un pazemots, cīnās par iespējām atgriezties amatā. Iestādē palikušie viņa atbalstītāji darbojas kā ziņu un ietekmes kanāli, un viņš gūst zināmu prieku, redzot šīs iestādes neveiksmes.
Ir tāda jauka krievu tradicionālā rotaļlieta – no koka izdobta lelle, ko sauc par matrjošku. Tajā var ielikt nākamo, mazāku lellīti, atšķiras tikai lielums. Kā tagad to redzam Ukrainā, Krievija šo matrjoškas principu turpina īstenot attiecībās ar visiem saviem kaimiņiem.
Laiks iet, bet tieksme pakļaut nemazinās, mainās vienīgi mērogi un darbības metodes.
Režīmi parasti vienmēr aiziet ar domu atgriezties. Ja arī Kremlis karaspēku no Donbasa izvedīs, kāja paliks durvīs. Viss būs atkarīgs no durvju spraugas platuma. Zināmas spraugas pēc Padomju Savienības sabrukuma tika atstātas visu neatkarību atguvušo valstu durvīs. Spraugas ir pietiekami platas, lai pa tām varētu iekļūt spiegi, ietekmju aģenti, dezinformācija un ieplūst nauda tā visa uzturēšanai.
Spraugas var būt arī netiešas kā, piemēram, čekas maisi, kad pēc kārtējās tā sauktā čekas aģenta kartītes izlasīšanas ir jājautā: “Nu, un?” Šis vilciens sen ir aizgājis.
Ko šī it kā zināšana šodien maina – sabiedrību saliedē vai sašķeļ vēl vairāk?
Un, ja saliedē, tad kādā virzienā – naida vai saskaņas? Ir sajūta, ka par šīm lietām Latvijā netiek runāts nopietni, kaut gan mums ir gudri un nesavtīgi sabiedriskās domas veidotāji. Vai viņiem tiek dota tribīne, no kuras sabiedrību uzrunāt un skaidrot cēloņu un seku sakarības? Arī šīs lietas pieder pie nacionālās drošības laikā, kad vienas paaudzes grēkus bez pierādījumiem pārnes uz nākamo un vēsturi izmanto ja ne militāra iebrukuma vai pilsoņu kara, tad vismaz sadzīvisku nesaskaņu izraisīšanai pēc nacionālām, reliģiskām un kultūras pazīmēm.
