“Latvija tuvojas “X” stundai” un aizguvumi no padomju laikiem. Krievijas dezinformācijas apskats 10
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā kā šovasar apritēja gan 80 gadi kopš 1940. gada notikumiem Baltijā, gan arī, pavisam nesen, 100 gadi kopš Latvijas–Padomju Krievijas miera līguma, tad saprotams, ka ne viens vien materiāls Krievijas masu informācijas līdzekļos bijis veltīts tieši tam.
Tāpat skaidrs, ka plašai publikai domātajos tekstos, atbilstoši pašreizējai oficiālās Maskavas nostājai, teju simtprocentīgi dominē tēze par “brīvprātīgo pievienošanos” un “nekādas okupācijas nebija”.
“Pēdējā mirkļa” lēmums
Savādi vērot, kā vēsturiskajiem notikumiem veltītajos rakstos aizvien biežāk gadās no padomju gadiem aizgūtie formulējumi un izteiksmes formas.
Tā “Argumenti i fakti” 3. augustā raksta: “1919. gada maijā uzbrukumu Padomju Latvijai izvērsa ne tikai Latvijas buržuāzijas formējumi, bet arī igauņu karaspēks, baltgvardi un Dzelzs divīzija, ko veidoja vācu brīvprātīgie. 1920. gada janvārī, ar poļu palīdzību Latvijas nacionālisti sagrāba visu padomju republikas teritoriju.”
Baltijas valstis esot nodibinājušās, tikai “iejaucoties ārējiem spēkiem”. Tomēr 1920. gadā Padomju Krievija ar miera līgumiem tomēr nolēmusi fiksēt “status quo”.
“Par vienotu atbalstu buržuāziskajām valdībām nebija runas,” sludina “Argumenti i fakti” autors. Līdz ar to 1940. gada notikumi bijuši ne vairāk, ne mazāk kā “1919. gadā interventu sabradātās taisnības atjaunošana”! Jā, tā notikusi ar PSRS palīdzību, taču “dokumenti liecina”, ka viss noticis ar “lielākās daļas iedzīvotāju atbalstu”.
Plašus un regulārus propagandas apcerējumus ar pretenzijām uz vēsturi izplata vietne “rubaltic.ru”.
No tās ar Kremlim pietuvinātā Aleksandra Djukova piespēli augusta pirmajās dienās sākusi izplatīties jauna, koriģēta 1940. gada “brīvprātīgās pievienošanas” konstrukcija.
Raugi, PSRS nemaz neesot bijis nodoma pievienot Baltijas valstis ne 1939. gadā un pat ne 1940. gada maijā – tāds lēmums PSRS vadības līmenī esot pieņemts tikai 1940. gada jūnija beigās.
Djukovs, kurš atsaucas uz kādiem Krievijas Federācijas Prezidenta arhīvā glabātiem dokumentiem, kas viņam brīnumainā kārtā ir pieejami, starp rindām arī atklāti pasaka, kādēļ šāds “pagrieziens” tagad parādījies.
Proti, lai “pierādītu”, ka Baltijas inkorporācija nav mūsdienu Krievijai tik neērtā Molotova–Ribentropa pakta 1939. gada 23. augusta slepenā papildprotokola tiešas sekas.
Kronis visam ir “rubaltic.ru” sacerējuma pēdējais teikums: “Lietuvai, Latvijai un Igaunijai bija iespēja formāli saglabāt savu suverenitāti. Taču tās šo iespēju neizmantoja.”
Tātad paši vien gribējāt, lai uzņem “brālīgajā saimē”!
Šausmas ostās
Krievijas medijos turpina plaukt tematiskā līnija, kas sludina drīzu Latvijas ekonomikas bojāeju vai vismaz dziļu pagrimumu (tas atkarīgs no propagandas rakstītāja noskaņojuma).
Atsevišķi ne pirmā ešelona Krievijas ziņu mediji un tāpat Latvijai naidīgi sociālo tīklu profili gluži vai gavilēja, kad jūlijā tika paziņots, ka Latvijas IKP samazinājums šā gada otrajā ceturksnī ir 9,8%, kas nozīmē straujāko ekonomiskās aktivitātes kritumu kopš 2009. gada.
Tie, kas šo statistikas faktu uzdeva par likumsakarīgu “rusofobiskās” Latvijas kā valsts saimnieciskā sabrukuma priekšvēstnesi, pilnībā ignorēja jebkādu kontekstu.
Šādos vēstījumos netiek pieminēts ne Covid-19, ne tas, ka Latvijas ekonomika uz pārējo Eiropas valstu fona pandēmijas apstākļos nemaz neizskatās tik bēdīgi, nedz arī tas, ka līdzīgs kritums ekonomikā pat pēc oficiālām ziņām ir vērojams pašā Krievijā.
Diemžēl ierasti kurināt tematu “viss ir slikti” Krievijas masu informācijas līdzekļiem palīdz arī pašmāju “eksperti”.
Vietne “baltnews.com” un arī citas krievvalodīgās vietnes, kas attiecīgo materiālu “Zobratiņu liktenis svešā politikā: Baltijas ostas vairs neglābt pat ar lielu naudu” augusta sākumā pārpublicēja, klāsta: “Latvijas Baltijas jūras ostas atrodas strupceļā. Problēmu tagad nevar “aizlāpīt” pat ar naudu – ES to vienkārši nedod. Samazinātā kravu plūsma un pilnīga apātija no ES puses Latvijas ostas padara valstij par nastu, nevis ienākumu avotu.”
Nekāda pārprofilēšanās un reformēšana nelīdzēšot. Galvenais viedokļa paudējs ir vēl nesen Alfrēda Rubika vadītās Sociālistiskās partijas piekritēju aprindās pazīstamā Jevgeņija Zaiceva, kas figurē kā “neatkarīga ekonomiste”, bet, spriežot pēc visa, drīzāk ir nelielas rocības uzņēmēja un grāmatvedības speciāliste.
Zaiceva, nepaskaidrojot sīkāk, atzīmējusi, ka glābt Latvijas ostas varbūt palīdzēšot ES nauda, kas tiek piešķirta Covid-19 seku pārvarēšanai, un “militārā sfēra”.
Skaidrs, ka Latvijas ostu stāvoklis gan pandēmijas, gan Krievijas tranzīta politikas dēļ nav tas spožākais, taču gluži par sabrukumu gan neviens nerunā. Īstenībā pat Zaiceva ne.
Tomēr Krievijas mediji, izmantojot viņas teikto, ziņo: “Latvija tuvojas “X” stundai.” Latvijas ostās drīz varēšot uzņemt “postapokaliptiskas filmas”, kā to pasludinājusi lapa “riafan.ru”.
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
