Pēcoperāciju zāle. Visu nakti mani atstās šeit, jo operācija esot bijusi nopietna. Ļoti ilgi nenāk ārā anestēzija, tas esot ar nolūku, lai mazinātu sāpes. Labi. Mazā mana kukurūza ir pie gādīgiem dakteriem, viss būs labi, viss ir labi. 0
Diena. Ved mani lejā uz palātu. Nevaru piecelties. Grūti. Atnāk ciemos māsa. Vakarā iekāpju krēslā un braucam augšā pie mazās Kukurūzas. Galva reibst, ģībonis nāk virsū. Redzu TEVI!!!! Tu raudi, gādīgās rokas ir Tev līdzās. Nevaru, nav spēka piecelties, samīļot Tevi, nav spēka. Braucam prom. Rīt atnākšu un tad jau man būs labāk un es Tevi samīļošu. Mīlu Tevi!
Anestēziju turpina dot. Liekas, ka dod par daudz, jo tirpst kājas. Lūdzu dakterim, lai samazina devu, ko dakteris arī izdara. Diena iet – es guļu, mostos, atkal guļu. Mostos – vakars un sāpes ir neciešamas. Lūdzu māsiņai, lai pasauc dakteri – vajag palielināt devu. Māsiņa saka- pašreiz nevarēs, jo dakteris ir operāciju zālē, jāgaida.
Rakstu Ērikam – senam paziņam, kas ir ar Dievu uz Tu- atsūti man lūdzu „kaut ko”- skaitāmu, jo pati esmu slimnīcā pēc operācijas, mazais piedzimis, ir intensīvajā terapijā. Ēriks kaut ko raksta, nesaprotu – kāpēc vienkārši neatrakstīt kaut ko skaitāmu???
Ienāk māsiņa ar visu krēslu ir vakars vēls, ienāk otra māsiņa. ???!!! Nedomā!!! Viss ir labi, nomierinies!!! Ienāk anesteziologs ar visu operācijas halātu un iedod man anestēziju. Iekāpju krēslā un braucam augšā.
Te Tu esi mana mazā Kukurūza, Tu kraties, visi aparāti pīkst. Daktere saka- viņš mirst. Es – Kā viss vēl strādā!!! Daktere saka – viņš mirst. Un visi aparāti apklust. Raudu, raudu… Aizved mani pie datora, stāsta, rāda, skaidro – es no tā neko nesaprotu!!! Viņi runā, viņi stāsta.
Iedodiet man samīļot manu mazo Kukurūzu. Iedod – Liels puika 47cm, melni mati. Mīļš! Buča Tev manu mazulīt, manu lielo puisīt! Mīlu Tevi. Raudu un raudu un raudu.
Vēl nedēļu pa slimnīcu. Sāku prasīties uz mājām, tur ir mani trīs puiši- tētis un vēl divi brāļi. Tur es varu būt kaut cik necik noderīga.
Vēl jābrauc jāatrādās slimnīcā, lai pārliecinātos, ka viss iet savu pareizo pēcoperācijas gaitu.
Mājās. Abi mazie ienāk, samīļo. Mammīt Tev sāp puncītis? Mēs Tevi samīļosim. Vakars iet. Gulēt ejot jaunākais jautā – kur ir bēbītis? – bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs. Jaunākais – es arī gribeju redzēt kā viņš lido debesīs! Vecākais – Tu mānies, viņš ir slimnīcā. – Nemānos, viņš ir eņģelītis un ir pie Dieviņa debesīs. Vecākais – ja viņš ir eņģelītis, viņš nomira? – jā, viņš nomira. Vecākais – tad mums viņš būs jāaprok? Drīz, drīz mēs visi kopā viņu apraksim. Vecākais – kāpēc viņam tik ātri bija jāpārvēšās par eņģelīti? – tāpēc, ka Dieviņš tā izdomāja…
Lasu pasaku un dziļi sirsniņā raudu, nē neraudu, esmu skumja par to, ko gribējās piedzīvot kopā ar Tevi, mazā mīļā Kukurūza. Paldies Tev par laiku, ko pavadījām kopā, tas bija skaists, ļoti skaists. Patiesā mīlestībā, Dace.
Raksts ar atļauju pārpublicēts no dveseludarzs.lv
