“Tomiņš, kurš atnāca un drīz vien aizlidoja”. 2. jūnijā piemiņas pasākums Dvēseļu dārzā 0
Dveseludarzs.lv ir lapa, kurā savus stāstus ierakstījuši, vecāki, kam nācies piedzīvot bērna zaudējumu. “Es atvadījos no sava otrā bērniņa pirms nepilniem deviņiem gadiem, un pa šo laiku manā dzīvē ir ienākuši cilvēki, kas par šo notikumu neko nezina,” raksta Gustava mamma. “Kad mana draudzene savas dzimšanas dienas rītā atpazina mani stāstā par Gustaviņu, saņēmu šādu ziņu: “Tik smagi, emocionāli un vienlaikus spēcīgi, ar mīlestību piepildīti. Tikko izlasītais piešķīra manai dienai pavsam citu sajūtu un jēgu. Izdzīvoju katru vārdu līdz kaulam”.
Tas atgādināja man, cik patiesi un no visas sirds savulaik centos apkopot savas izjūtas stāstā, kuru būtībā rakstīju tai izmisušajai būtnei, kāda biju, mēģinot aptvert, kā tālāk dzīvot. Lasot, ko piedzīvojuši citi vecāki, secinu, ka emocijas, izjūtas un pieredze ir katram sava, tomēr, ja mūsu rakstītais spēj aizkustināt kaut vienu cilvēku, tas ir svarīgi. Arī pašiem vecākiem tā ir iespēja savu sāpi pārvērst jēgpilnā pieredzē,” sapratusi Gustava mamma.
Viņa aicina un iedrošina vecākus ar saviem stāstiem papildināt dveseludarzs.lv lapu.
Lūk, viens no šādiem stāstiem.
Toms, mīļā mazā KUKURŪZA, Tomiņš
Jau kādu laiku dzīvoju ar sajūtu – ļoti, ļoti, ļoti vēlos vēl vienu mazu Knīpausīti, mīļu jauku mazu puisīti, vēl vienu par ko rūpēties un no visas sirsniņas mīlēt, lolot, sargāt. Vēlos visu, visu vēlreiz izbaudīt – svinēt grūtniecības testa pozitīvos rādītājus un priecāties par augošo puci.. un tas notika!!!
Es Tevi jutu jau no pašiem mazākajiem mēnešiem, tas bija ļoti, ļoti skaisti – Tu kustējies, kad ārsti teica, tas vēl nevar būt – es jutu, Tu esi ar mani un audz liels…
Tu paaugies un mēs kopā ar brāļiem gājām uz hokeju, Tu hokejā pa punci dzīvojies jo īpaši… Drīz mēs visi Tevi iecēlām par vārtsargu. Arī lielais hokejs Tev patika, arī laukos Tu priecājies – Tavas kustības puncītī bija TIK aktīvas, TIK skaistas…
Vedām suni ārā staigāties, vedām brāļus uz bērnudārzu, bijām baznīcā, kur mēs ar Tēti precējāmies…
Laiks, kad Tev jānāk pasaulē, vēl nav pienācis, vēl pāris mēneši un tad mēs tiksimies, un Tu iepazīsies ar Tēti, brāļiem, sunīti Brunīti – viņš gan ir ļoti iedomīgs. Ja vien Tu zinātu – kā mēs Tevi gaidām. Brāļi Tev mācīs runāt, skriet, rūpēsies pat Tevi, katrs no viņiem jau zina- ko kurš Tev mācīs,ko kurš Tev palīdzēs, ko kurš darīs…
Brāļi bija iemācījušies ar Tevi puncītī sazināties- pieklauvē un Tu vienmēr viņiem atbildēji ar rociņas vai kājiņas mīļu glāstu, tas bija kā rituāls – vakarā pirms gulētiešanas ar Tevi samīļoties.
Un tad notika tas, par ko dakteri mani brīdināja – ja sāk asiņot – uz slimnīcu. Satraukums manā sirsniņā. Esam slimnīcā naktī. Tev pārbauda tonīšus – Tu puncītī grozies un brīžiem pārtrauc tonīšu pierakstīšanu. Mans mazais aktīvists, malacītis!!! Būs operācija no rīta. Pirms operācijas tikšanās ar ārstu un anesteziologu – šoreiz ļoti ilgi stāsta, kas būs, kā būs, kāpēc… Bet viss taču būs kārtībā? Man likās, ka jābūt visam kārtībā.
