Rekords noķerts vistuvāk Rīgai. Līdaka sver 15,34 kilogramus, garums 1,23 metri 5
Straujiem soļiem tuvojās jaunais gads, kā arī tik ļoti gaidītā un sinoptiķu solītā ziema un sals. Lai gan āra temperatūra bija tikai pāris iedaļas virs nulles un pat nelielais dienvidu vējš asi svilināja vaigus, divi draugi un domubiedri – Aleksandrs Teleševs un Andrejs Ribakovs – nolēma vēl reizi aizejošajā gadā ļauties vaļējā ūdens copes vilinājumam un devās uz sev tik labi pazīstamo un iemīļoto Ķīšezeru.
Visos Pierīgas ezeros
Aleksandrs dzimis un audzis Rīgā, par saviem mīļākajiem makšķerēšanas sporta veidiem min spiningošanu un velcēšanu, kā arī zemledus makšķerēšanu un ar tiem nodarbojas visos Pierīgas ezeros un Daugavā. Ir būts arī pie draugiem Krievijā, Lietuvā un Igaunijā, bet tik labi kā mājās neesot nekur. Daugavā Aleksandrs no ūdens izvilinājis astoņsimt gramus smagu asari, bet Juglas ezers tam dāvājis seškilogramīgu zandartu. Arī pārējie ezeri ar lomiem nav skopojušies, un draugi ar lielu entuziasmu un aizrautību divas līdz trīs reizes nedēļā dodas darīt to, kas sagādā vislielāko prieku, – makšķerēt.
Līdz ar gaismiņu draugi piebrauca pie ezera, ielaida ūdenī laivu, sakārtoja rīkus un sāka velcēt. Ezeru viņi pazīst kā savu ķešu, šeit taču pavadītas tik daudzas stundas, kas nesušas adrenalīna pilnus brīžus un copes piedzīvojumus. Draugi ļoti labi zina, ka tik vēlā rudenī jeb, precīzāk gan laikam būtu teikt, agrā ziemā, uz kara takas iziet sevišķi lieli eksemplāri. Satikšanās ar prāvām līdakām abiem nebija retums, tā kādā jaukā maija dienā Aleksandrs no Mazā Baltezera dzīlēm izstīvēja divpadsmit kilogramus smagu zaļsvārci, kas pēc svēršanas un fotosesijas tika atlaista atpakaļ dzimtajā stihijā. Ne mazums bijis zaļsvārču svarā ap desmit kilogramiem, bet mazākas ne vairs saskaitīt, ne īsti atcerēties. Paturēts tiek tikai tik zivju, cik nepieciešams sātīgām vakariņām, visas pārējās pēc fotosesijas tiek atlaistas atpakaļ ūdenī.
Izšķir auklas izturība
Minūtes ritēja, draugi apļoja pa ezeru, bet copes nebija. Brīdī, kad pulksteņa lielais rādītājs gandrīz jau pieskārās augšējai atzīmei, asi nolocījās viens no kātiem un spalgi ietarkšķējās spoles bremze. Šaubu nebija – vai nu zemūdens ķērājs, vai pamatīgs makans. Aleksandrs apturēja laivu, bet spole turpināja tam tur lejā padot auklu, zivs joprojām rāvās prom. Pēc tā, kā no zivs rāvieniem locījās kāts, bija skaidrs – darīšana ar ļoti nopietnu pretinieku. Tūlītēja sekošana ar laivu nebija iespējama, nācās ietīt pārējās makšķeres, un Aleksandrs nopriecājās, ka uz spoles kasetes uztinis trīssimt metrus jaunas kvalitatīvas “Power Pro” 15 lb auklas (6,8 kg). Un, lai arī auklas celtspēja nebija no lielajām, Aleksandrs, kurš nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta, par to pārāk neraizējās, galvenais, lai normāli strādātu spoles bremze, pārējais jau atkarīgs no paša pieredzes un meistarības.
Kā kaķim ar peli
Par tālākajiem notikumiem stāsta Aleksandra cīņubiedrs Andrejs: “Kad monstrīgā zivs metās prom, ar bažām vēroju auklas daudzumu uz spoles kasetes, mums par laimi, bet sev par nelaimi brīdī, kad spolē bija palikuši vien pārdesmit metri auklas, milzene apstājās. Aleksandrs sāka lēnām ietīt auklu un tad zivs, saprazdama, ka tai no zaudējuma neizbēgt, strauji mainīja taktiku un sāka tuvoties laivai. Milzene to darīja tik ātri, ka nācās ar laivu doties prom, lai visu laiku uzturētu kontaktu ar zivi. Kad minūtes četrdesmit bijām spēlējuši kaķi un peli, gan tuvodamies, gan arī attālinādamies, loms atradās apmēram metrus desmit no laivas, bet celties augšā tā īsti negribēja, vēl pēc nelielas stīvēšanās beidzot parādījās virs ūdens. Mēs jau sapratām, ka pieķērusies liela līdaka, bet, kad to ieraudzījām, kļuva skaidrs, ka tā ir ļoooti liela. Aleksandrs to vadīja arvien tuvāk un tuvāk uztveramajam tīkliņam, un beidzot man izdevās līdaku veiksmīgi tajā arī iesmelt. Bez kurioziem gan neiztika, sapratu, ka viens līdaku aiz uztveramā tīkliņa kāta nepacelšu, aicināju draugu, kurš acumirklī metās palīgā. Cēliena brīdī lūza uztveramā tīkliņa alumīnija rāmis, bet līdaka, par laimi, palika tīkliņā. Vēlāk sapratām, ka daļēji vainojams bija mūsu uztraukums, ieraugot tik cienījamu pretinieci, bet viss labs, kas labi beidzas. Ķīšezers ir samērā bagāts ar asariem, un, kā zināms makšķerniekiem, plēsoņas parasti uzbrūk tām zivīm, kas sastopamas konkrētā ūdenskrātuvē, arī šī līdaka izvēlējās uzkost “Salmo Perch” vobleru.”
Laimīgi par guvumu draugi devās krastā, kur notika lielās ezera iemītnieces svēršana, mērīšana un fotografēšana. Ķīšezera iemītniece svēra 15,34 kilogramus, tās garums 1,23 metri. Krastā Aleksandram radās ģeniāla doma – lai viņš vienmēr atcerētos šo aizejošā gada vislieliskāko savu makšķernieka gaitu piedzīvojumu, nolēma milzīgās līdakas galvu nodot zivju taksidermistam, kurš no tās izgatavos glītu un augstvērtīgu izbāzni. Aleksandrs savu lielisko lomu pieteica arī “Lauku Avīzes” rīkotajā konkursā “Latvijas gada zivs 2015”.
