Aizdzen mani Kurzemē… 0
Ne vienas vien grāmatas autoram Ojāram Jānim Zanderam (1931) nesen iznācis rakstu krājums ar poētisku nosaukumu “Ko Kurzemes meži un jūra šalc”. Tajā sakopotas 43 apceres par šā novada gara darbiniekiem, ko labi papildina autora dzejoļi un interesantas ilustrācijas.
Spalva O. Zanderam klausa labi, par to liecina ne tikai monogrāfijas, bet arī vairāk nekā 2000 rakstu dažādos izdevumos par mūsu nācijas un cittautu kultūras mantojumu un latviešu, īpaši Rīgas, grāmatniecību.
Saprotams, ka autors jaunajā foliantā vispirms stāsta par, tā teikt, trim virsotnēm Kurzemes izcelsmes gara milžu plejādē – Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru un Frici Brīvzemnieku, veltot katram no viņiem ne pa vienai, bet pa divām vai pat trim apcerēm. Abi Krišjāņi mums šķiet labi pazīstami, bet diezin vai to var teikt par dzejnieku, tulkotāju un folkloristu F. Brīvzemnieku (1846 – 1907). Visu cieņu Barontēvam, bet jāpievienojas O. Zanderam, ka tieši viņa domu biedru “varam uzskatīt par latviešu folkloristikas īsto pamatlicēju. Līdz pat 1887. gadam viņš ir visu ar folkloru saistīto pasākumu dvēsele [..]. F. Brīvzemnieks organizē folkloras vākšanas ekspedīcijas Latvijā un rosīgu korespondentu tīklu dažādos Latvijas novados”. O. Zanders plašākā publikācijā aplūko viņa laikabiedru latviešu rakstnieku lomu tautasdziesmu vākšanā. Cēsu novada literāts Pēteris Blaus pierakstīja 2439 (!) dziesmas. Čakli gara mantu vācēji bija arī Āronu Matīss, Doku Atis, Auseklis u. c. Rainis, tolaik gan vēl Jānis Pliekšāns, Jasmuižā bija pierakstījis vien astoņas tautasdziesmas un tikpat daudz Višķu pagastā. O. Zanders rezignēti, bet pareizi: “Te no svara nav kvantitāte, jo labi zināms folkloras īpatsvars Raiņa daiļradē.” Interesanti, ka mūsu tautasdziesmas jau 19. gs. kļūst pazīstamas ne tikai vācu un krievu valodā, bet arī angļu mēlē.
Kā zina stāstīt O. Zanders, skotu folk lorists Roberts Džemisons, kas kādu laiku bijis mājskolotājs Rīgā, nodevis vāciski pārtulkotās dziesmas savam draugam angļu rakstniekam Valteram Skotam. Pēc viņa iniciatīvas, kādā britu žurnālā ievietots plašs raksts par tautasdziesmām, un redzami mēģinājumi tās pārcelt angliski. Vai nevajadzētu pameklēt šo izdevumu?
19. un vēl 20. gs. sākumā maz bija tādu Kurzemē dzimušu vai tur strādājošu rakstnieku, kuru vienīgais maizes darbs bija literatūra. Tā lielākoties tika apvienota ar skolotāja amatu, par ko grāmatā daudzviet var izlasīt. Talsnieks A. Lerhis-Puškaitis visu mūžu mācīja bērnus, bet vienlaikus rakstīja oriģinālpasakas un līdzās Ernestam Dinsbergam uzskatāms par šī žanra aizsācēju latviešu literatūrā. Viņš vāca un vairākos sējumos izdeva latviešu tautas pasakas un teikas. Kārlis Krūza – kalpa dēls, piektgadnieks, dzejnieks no Dieva žēlastības – starpkaru Latvijā mācīja latviešu valodu un literatūru arī vairākās Rīgas ģimnāzijās. Viņa 1984. gadā izdotajai izlasei “Ar zelta irkli” priekšvārdu uzrakstīja O. Zanders (“Mūžs kopā ar dzeju”), kas tāpat tagad reproducēts viņa grāmatā. Tepat vietu atraduši sastādītāja atvadu vārdi uzskatu biedram un draugam, bijušajam polit- ieslodzītajam literātam Gunāram Freimanim.
Jaunizdevumā var atrast vispusīgu informāciju un vērtējumu par daudziem maz pazīstamiem Kurzemes puses rakstniekiem – K. Valdemāra māsu Mariju Medinsku, Sofiju Birznieku, Jukumu Paleviču, Vilmu Delli un daudziem citiem.
Sacīsim, kabilnieku skatuves mākslas pedagogu Zeltmati, kas vienlaikus bija arīdzan rakstnieks Ernests Kārkliņš. No 92 mūža gadiem vairāk nekā 70 tika atdoti dzimtajai literatūrai un latviešu teātra plauksmei.
Māksla O. Zandera grāmatā ir mazāk pārstāvēta. Taču ar prieku varēja, piemēram, izlasīt saistošās rindas par 87 ziemvasaras piedzīvojušo, autora vārdiem runājot, “daudzpusīgo šķelmi ar kuplo bārdu”, kuldīdznieku grāmatu grafiķi, žanra gleznotāju un portretistu Indriķi Zeberiņu. Viņa aprakstītājs ciemojies mākslinieka darbnīcā, lai atlasītu ilustrācijas J. Jaunsudrabiņa “Zaļajai grāmatai”.
