“Ja asociācija ar lopu vagonu ir vietā, kāda tai saistība ar sasilšanu?” Kārlis Vērpe vērtē Bikšes “Globālās sasilšanas templi” 25
Kārlis Vērpe, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Neatceros, kad saule Latvijā bija kļuvusi tik karsējoši kodīga. Bija jāmeklē pavēnis, jo, ilgstoši uzturoties atklātā vietā, sakarsti un riskē ar saules dūrienu.
Vienreiz pēc gājiena pāri Akmens tiltam bez cepures, ilgi sēdēju tuvākajā Vecrīgas kafejnīcā un dzesējos ar ūdeni.
Jaunākais Aigara Bikšes darbs “Globālās sasilšanas templis” uzmanību pievērš sasāpējušajai problēmai un vienam no mūsdienās būtiskākajiem sabiedriskās trauksmes avotiem.
Zeme mums ir viena; ja noris neatgriezeniska dabas erozija, tuvojas bezgalīgi bada un nabadzības gadi, pavisam saprotami ir uztraukties.
Bikšes templis ir izvietots Esplanādē uz nenoteiktu laiku. Tā ir kā mājiņa uz vistas kājiņas – gaumīga koka būve ar nacionāliem elementiem: pamatu vietā koka slieces (ziemā kā ragavās braukt); tāpēc ēkas vidusdaļa atgādina lopu vagonu ar tās elementāro risinājumu un logu iztrūkumu; savukārt jumta kori rotā jumja krusti.
Var uzkāpt pa kāpnēm un pakavēties balti izkrāsotā iekštelpā, kurā vienīgie aksesuāri ir soli gar sienām, kas asociāciju ar lopu vagonu nostiprina. Apmeklējumu pavada atskaņota melodija.
Latvietim acīmredzami templi vajag vienkāršu un minimālu, nevis rotātu dažādām nacionālām zīmēm.
Indevi šoreiz raisa darba nenopietnais un nevērīgais izpildījums. Ir prasti šādi runāt par globālo sasilšanu, to apstiprināt kā neapšaubāmu faktu, jo tēma ir diskutabla, politiskas ideoloģijas un retorisku manevru uzlādēta.
Tāpat nav skaidrs, kādēļ templis. Latvieši pēc mākslinieka domām akli tic sasilšanai? Vai tieši pretēji – netic un ir pārāk vieglprātīgi?
Ko Bikše vēlas ar šādu darbu pateikt par tik svarīgu tēmu? Ja asociācija ar lopu vagonu ir vietā, kāda tai saistība ar sasilšanu?
Globālās sasilšanas problēma šobrīd jau ir pārvērtusies par varenu mītu, kura kopsavilkumu var izteikt formulā: tuvojas pasaules gals, un kaut kas lietas labā ir jādara.
Noris cīņa par CO2 samazināšanu, atkritumu pārstrādāšanu un materiālu otrreizēju izmantošanu, atteikšanos no dzīvnieku produktiem, solārās un gaisa enerģijas ieguves tehnoloģiju izstrādi u. tml.
Neviens no aktuālajiem gājieniem briestošās kolīzijas priekšvakarā nepārliecina, bet atgādina pintiķa cīņu ar milzi. Tāpēc nav neprātīgi apšaubīt arī pareģojumus un aiz rūpēm par dabu un cilvēces nākotni saskatīt politiku, ekonomiskas un kulturālas dominēšanas intereses.
Saules kodīgums var saasināties tāpēc, ka esmu jau radis visur kur saskatīt katastrofas liecības, savukārt, pārkaršanai pievēršot rūpīgu uzmanību un satraucoties, pirmo reizi dzīvē man nākas piesēst un dzesēties.
Viena no mūsdienu kaitēm ir veģetatīvā distonija, kuru apspriež mediķi. Tai ir raksturīga detalizēta un satraukta savu ķermeniski garīgo procesu apzināšanās, un līdz ar to arī visdažādākie efekti – galvas reibšana, stress, asa reakcija uz apkārtējā vidē notiekošo, nekontrolēti dienas sapņi vai parādības utt.
Nebūtu brīnums, ka šādā nervu kamola stāvoklī nonāc, domādams par globālo sasilšanu, kara draudiem, piesārņojumu, politiķu mazspēju problēmas risināt utt.
Respektīvi, nebūtu brīnums, ja veģetatīvās distonijas pamatcēlonis būtu piesārņota informatīvā telpa.
Ņemot vērā šos apsvērumus, ir skaidrs, ka globālā sasilšana ir nopietna tēma, kas prasa nopietnu un skaidrojošu attieksmi, nevis bezatbildīgu tēlu izplatīšanu, ar ko šoreiz nodarbojas Aigars Bikše.
Mākslinieks nav mazāk atbildīgs par žurnālistu vai zinātnieku. Mākslinieka atbildība izpaužas atšķirīgi. Zinātnieks un žurnālists skaidro, analizē, kritizē, bet mākslinieks tematizē, rāda un stāsta.
Māksliniekam nav jāizskaidro un jāiesaka risinājumi, tomēr rādīšana vai stāstīšana tāpēc nav atkabināta no atbildības par to, ko un kā tu rādi vai stāsti.
Mākslinieks nav muļķis iepretim zinātniekam, abus vienojošais, piemēram, ir pilsoniskums un profesionālisms. Ja pievērsies tik karstai tēmai, tad vismaz esi precīzs un adekvāts, nevis piedāvā neskaidru tēlu, kuru skatītājs var interpretēt pēc ieskatiem.
Nav arī jābūt didaktiķim vai demagogam – nereti dzirdēts pretarguments prasībai no mākslas sagaidīt konkrētību.
Kā reiz “Globālās sasilšanas tempļa” gadījumā ir vieta demagoģijai, jo darbs nepiedāvā neko labāku par žonglēšanu ar klišejām.
