Jersika – ideāla vieta tūristu piesaistīšanai, kas atstāta novārtā 6
Šaubos, vai mūsdienās atradīsies daudz tādu pagastu, kas nemēģinātu garām braucošos ceļiniekus kaut uz brīdi aizkavēt un iepazīstināt ar sevi. Sakopta apkārtne, kultūrvēsturiski objekti, īpaši veidotas dabas takas – tie ir tikai daži no āķiem, ar kuriem pašvaldības ķer tūristus un reklamē sevi. Vislabāk, ja vietai ir kāda leģenda – kaut vai izdomāta. Kāda slavenība, kas reiz braukusi garām un piestājusi padzirdīt zirgus, kāds literārs varonis, kas te it kā darbojies, vai vismaz vietējās muižas spoks…
Nelielajai Jersikai par to gan nebūtu iemesla sūdzēties, jo tā pamatoti var sevi dēvēt par dižās latgaļu ķēniņvalsts Jersikas mantinieci. Vēl vairāk – visticamāk, tieši te radies vārds “Latvija”, jo vēsturiskajos dokumentos tā minēta kā “Letija” (latīņu: terram, quae Lettia dicitur). Valsts 12. – 13. gadsimtā aizņēmusi diezgan prāvu pašreizējās Latgales un Vidzemes daļu, bet tās centrs atradās Jersikas pilskalnā Daugavas krastā. Šobrīd tieši caur Jersiku ved lielceļš Rīga–Daugavpils, tepat ir arī dzelzceļš un stacija, tātad ik dienu te cauri brauc simtiem cilvēku. Lieliski apstākļi tūrisma attīstībai, bet tā vien šķiet, ka pagasta ļaudis uz caurbraucējiem skatās tikpat aizdomīgi kā savulaik ķēniņš Visvaldis uz svešiniekiem, šauboties par to nodomiem.
Braucu no Līvānu puses, tālumā pazib brūnā norāde “Jersikas pilskalns”. Stop, te būs pirmais apstāšanās punkts. Pilskalns man ir labi zināms, jo savulaik rīkojām klases pārgājienus ar nakšņošanu teltīs, klausījāmies stāstus par arheoloģiskajiem izrakumiem, vēsturiskajiem atradumiem un arī leģendu, ka kaut kur tepat netālu ķēniņš Visvaldis apracis podus ar zeltu, kurus tā arī neviens nav spējis atrast. “Varbūt mums tas izdosies,” toreiz spriedām.
Nogriezies no ceļa, nokļūstu tā kā zemnieka sētā. Rej suns, saimnieks darbina traktoru, kļūst mazliet neērti, ka esmu iztraucējis viņu ikdienu. Neviens gan neko nesaka, tāpēc pa nelielo taciņu dodos pilskalna virzienā. Te kopš maniem skolas laikiem nekas daudz nav mainījies, katrā ziņā ne uz labo pusi. Pilskalns aizaudzis, vietām manāmi govju mēsli. Vienā pusē nostiepta balta lente, kas laikam brīdina, ka tur nevajadzētu iet. Vietā, kur paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu – divi paštaisīti soliņi un ugunskura paliekas. Vismaz kaut kas… Dzirdēts, ka pirms vairākiem gadiem pagasts bija iecerējis te izveidot brīvdabas estrādi, kur notiktu dažādas svinības, taču, tā kā pilskalna zeme ir privātīpašums, bijis grūti vienoties. Dodos tālāk.
Ceļa kreisajā pusē – “Bordertauna” – savulaik par godu Latvijā populāram kanādiešu seriālam nosauktā kafejnīca joprojām strādā. Tas labi! Blakus – gluži kā no gleznas – neliela, bet ļoti spilgta baznīca. Tā vien gribētos to apskatīt tuvāk, bet nekā – vārti ciet. Te arī vēl viens “āķis”, ar kuru Jersika varētu piesaistīt tūristus, jo Kunga Apskaidrošanās pareizticīgo baznīcas stāsts ir patiesi aizraujošs, un lielākā daļa garāmbraucēju par to droši vien neko nezina. Šī baznīca ir īpaša, jo tās ārējā apdare – sienas, logu rāmji, jumta spāres, jumts, kupola apakša un pats kupols – ir no dzelzs vai čuguna. Tā būvēta Odesā 19. gadsimta sākumā kara jūrnieku un kuģu būvētāju garīgajām vajadzībām. Lūk, tāda ceļojoša baznīca!
Visnepatīkamākās sajūtas sagādā Jersikas pamatskolas apmeklējums, kur piestāju nobildēt Jersikas valdnieka Visvalža statuju. Tūlīt pat jaušu greizus skatienus no skolas pārstāvju puses. Jūtos tā, it kā būtu atbraucis Visvaldi nevis apskatīt, bet nozagt. Šāda uzmanība nav īpaši patīkama, tāpēc ilgi nekavējos un dodos prom, bet redzu, ka manā virzienā, vicinot rokas, dodas kāds vīrs. Apstājos un jautāju, vai varu kā palīdzēt. “Ko tu tur fotografēji?” skolas pārstāvis ir tiešs. Vārdu pārmaiņa, un viss it kā nokārtojies, bet ilūzijas par viesmīlību Jersikā ir zudušas.
