Aizdomīgi laba sezona. Saruna ar Dailes teātra izpilddirektoru un aktieri Gintu Andžānu 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No 12. jūnija, noslēdzot Dailes teātra 2023./2024. gada sezonu, piecus vakarus skatītājus gaidīs jau tradicionālie “Dailes sviesta” koncerti. Tie notiek jau trešo vasaru un visu laiku režisors ir bijis Gints Andžāns. Kopš pagājušā gada nogales viņš ir ne tikai viens no Dailes teātra talantīgākajiem skatuves māksliniekiem, bet arī teātra izpilddirektors un prokūrists. Tiesa, augsto amatu ieņēmis, aktiera statusā viņš ir ārštatā.
Teātra mājaslapā vēstīts, ka koncerts “Dailes sviests” šogad būšot pamatoti optimistisks, muzikāls un iedvesmojošs stāsts par sezonu, kurā viss bijis labi. “Tik labi, ka aizdomīgi labi. Nevar būt, ka viss ir tik labi. Un vispār, ja pārāk ilgi ir labi, tad tas vairs nav labi, jo nav tāda teiciena – caur labi uz zvaigznēm. Ja tu gribi izaugsmi, tev vajag ērkšķus, vajag sarežģījumus, izaicinājumus, tev vajag izkāpt ārā no savas komforta zonas. Ja gribi piedzīvot strauju savas personības izaugsmi drošā un kontrolētā vidē, tad šī gada sviests ir sviests tieši tev.”
– Kāds būs “Dailes sviests” šogad?
G. Andžāns: – Komanda ir identiska pagājušajam gadam, un tikai loģiski, ka katrs koncerts kļūst arvien labāks! Ikreiz saprotam, ko vēl varam, ko vēl vajadzētu, ko vēlētos dzirdēt un redzēt skatītāji, mēģinām atrast labāko konsensu.
– Un skatītāji gaida, jo visi šī gada koncerti jau ir izpārdoti!
– Tas ir ļoti patīkami, jo nozīmē, ka skatītāji mums savu uzticību dod avansā.
– Kādēļ izvēlējāties koncertus saistīt ar sviesta vārdu? Pēdējos gados Dailē dažādu veidu sviesta netrūkst: “Izrāde, kura saiet sviestā”, “Pīters Pens saiet sviestā”…
– Nosaukums radās, sākot pirmo sezonas noslēguma koncertu, toreiz teātrī rādījām “Izrādi, kura saiet sviestā”. Sviests jau saistās ar ko labu, latviešiem taču zināms vēlējums, lai iet kā pa sviestu, un arī maizīte ar sviestu ir daudz garšīgāka nekā bez tā. Sezona ir tā maize, un sviestiņš ir tas bonuss, odziņa uz kūkas, patīkamā daļa. “Dailes sviests” ir šo koncertu virsnosaukums, taču apakšnosaukumi mainās, pirmajā gadā noslēguma koncerts bija “Sezona, kas sagāja sviestā”, pagājušajā gadā spēlējām konsolidētās sezonas noslēguma koncertu, bet šogad ir aizdomīgi labas sezonas noslēguma koncerts.
– Aizdomīgi laba sezona… Vai tik tiešām tā var teikt par aizejošo sezonu?
– Jā, absolūti! Vārds “aizdomīgi” lietots kontekstā, lai saprastu, ka teātrī patiešām bijusi veiksmīga, lieliska un panākumiem bagāta sezona. Proti – ja jau reiz bijis labi, tagad jāmeklē jauni izaicinājumi, kur vēl augt, kā kļūt vēl labākiem un attīstīties.
– Kuri brīži no aizgājušās sezonas jums pašam bijuši būtiski?
– Tādu brīžu bijis tik tiešām daudz – redzēt, kā attīstās trupa, kā savu lielisko formu apliecina kolēģi, bija bauda skatīt katru pirmizrādi, ko vien man bijis gods redzēt, turklāt prieks, ka tā novērtēja arī skatītāji. Esmu gandarīts, ka varu uzticēties visai teātra komandai, zinu, ka, aizejot pie jebkuras jomas darbinieka, saņemšu palīdzību, atbalstu, atbildes. Gandarījums tik tiešām rodas katru dienu, jo zinu, ka uz visiem varu paļauties, ir patīkami nākt uz darbu, strādāt šādā kolektīvā!
– Kā skaidrojat to, ka, lai arī arvien vairāk piedomājam par izdevumu taupīšanu, teātru nebūt ne lētās biļetes tiek izpirktas, Dailes teātra Lielā zāle teju ik vakaru pilna skatītāju?
– Jau izsenis teātris ir kas tāds, ko cilvēki uzskata par nepieciešamu, jo tas dod iespēju uz brīdi aizmirst, kas notiek ārpusē. Skatītājiem ir būtiski atnākt uz izvēlētajām dažādu žanru izrādēm; padomāt par nopietnām tēmām vai arī vienkārši baudīt un atslēgties, trīs stundas izsmieties un pieredzēt ko pavisam citu nekā ikdienā. Pagājušajā gadā mūsu teātrī bija organizēta speciāla izrāde, ko apmeklēja Latvijā dzīvojošie Ukrainas iedzīvotāji, toreiz viņi ukraiņu valodā skatījās “Izrādi, kas saiet sviestā”. Pēc tās tikšanās organizatori teātrim rakstīja atsauksmes, pateicības no skatītājiem, ukraiņi esot bijuši tik priecīgi, ka vismaz izrādes laikā esot izdevies nedomāt par to, kas notiek viņu mājās, dzimtenē… Viņi novērtēja, ka varēja teātrī būt kopā ar savējiem, baudīt mākslu un pasmieties, pavadīt vakaru, brīdi justies mierā un drošībā. Tieši tas arī ir teātra fenomens, ko skatītāji izbauda un kādēļ pērk biļetes – būt kopā ar savējiem, baudīt mākslu, aizdomāties par vērtībām, kurām, iespējams, ikdienā nesanāk pievērst uzmanību.
– Pirms dažiem gadiem sarunā ar “Kultūrzīmēm” stāstījāt par savu nākotnes ticības kardiogrammu. Toreiz nupat kā bija beigusies pandēmija, bet jau sācies karš. Kā jūtaties tagad?
– Arī šogad koncertā vienu no priekšnesumiem veltām, lai atgādinātu par to, ka nekas nav beidzies, viss turpinās, turklāt tagad klāt nākuši notikumi Gazā. Pasaulē negācijas turpinās, lai gan, protams, ticu Ukrainas uzvarai un tam, ka karš beigsies. Ticu, ka viss varētu nomierināties un varētu dzīvot saticīgāk; ticu, ka cilvēki varētu dzīvot mierā, savās mājās, satikt savas ģimenes un nepazaudēt tuviniekus.
– Sarunās bieži esam sākuši izvairīties runāt par dramatiskajiem notikumiem, par karu, kas notiek ārpus mūsu robežām…
– Tas tiesa, zināmā sabiedrības daļā fakts, ka Ukrainā notiek karš, vairs netiek pieminēts, bet tā nedrīkst būt, nedrīkstam atslābt.
– Kāds iebildīs, ka arī pie mums ir krīze…
– Jebkur pasaulē, ikvienā valstī ir sociālais slānis, kam klājas grūtāk nekā citiem. Viņiem palīdzība nepieciešama daudz vairāk nekā pārējiem, tas tā mūžam ir bijis, un diemžēl pasaule tā ir iekārtota. Protams, būtu priecīgi zināt, ka ikvienam klājas arvien labāk… Tomēr, ja kāds, kuram it kā ir slikti, jo nokavējis tramvaju, savas ikdienas problēmas spēj salīdzināt ar notiekošo Ukrainā… Tas ir ļoti nepārdomāti un muļķīgi, jo mērogs nav salīdzināms. Paldies Dievam, ka mūsu problēmas ir tik mazas, tās ir teju nekas.
– Vai mūsdienu Latvijā radošs cilvēks var justies pietiekami finansiāli nodrošināts? Tik sen pagājuši iepriekšējā gadsimta deviņdesmitie gadi, kad radoši cilvēki, lai varētu izdzīvot, strādāja papilddarbus…
– Man gan grūti salīdzināt, jo skarbajos deviņdesmitajos biju vien piecus sešus gadus vecs, tolaik man nebija rūpju un baudīju savu vecāku labvēlību. Bet mūsdienās gan var justies finansiāli un ekonomiski priecīgs, ja cilvēks dara savu darbu ar pilnu atdevi, radoši attīstās un iegulda sevi maksimāli. Tikai katra paša rokās ir celties, iet un darīt, nevis sēdēt mājās un gaidīt, ka varbūt notiks brīnums un kāds piezvanīs un kaut ko piedāvās.
– Nupat beidzās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un pārsteidza tik mazais vēlētāju skaits…
– Būtu jau patīkamāk, ja cilvēki būtu atbildīgi, ietu uz vēlēšanām un nodotu savu balsi, tādējādi ietekmējot, kādi un kuri cilvēki Latviju pārstāv Eiropas līmenī. Nav jau noslēpums, ka liela daļa, kuri sūdzas, ir tieši tie, kuri nobalsot nemaz neaiziet.
– Jau minējāt, ka teātra uzdevums ir cilvēkus iepriecināt un aicināt domāt. Kāda ir radoša cilvēka loma, pat sūtība grūtos laikos?
– Izmantot sev pieejamos resursus, lai cilvēkiem atgādinātu par to, kas svarīgs. Mēs to varam izdarīt uz skatuves, vēl citi radoši cilvēki to dara arī sociālajos tīklos, viņiem seko, viņu viedokļos ieklausās, ņem vērā. Radoša cilvēka sūtība ir šādi palīdzēt, aicināt arī citus to darīt, vismaz pavērst domas pareizā virzienā.
– Pēdējos gados sociālajos tīklos gan parādījušies arī tādi ietekmeļi, influenceri, kuru domām ne vienmēr ir vērts uzticēties…
– Diemžēl jā, bet ticu arī tam, ka saprātīgs cilvēks izvēlas un izvērtē saturu, ko lasīt, kam ticēt, kam sekot, kurā ieklausīties, jo versiju ir ļoti daudz un tikai katrs pats var izvēlēties, vai ieklausīties pārbaudītos faktos un loģikā vai klausīties skaļu bļaustīšanos.
– Vai jums pašam pietiek laika izvērtēt faktus?
– Man izveidojies savs cilvēku loks, kuru viedokļos ieklausos un ņemu vērā. Neesmu nevienā sociālajā platformā, tā man paiet garām ļoti daudz dezinformācijas un negāciju, kas nav patiesas. Iespējams, tāpēc man ir vieglāk nekā tiem, kuri tur pavada vairāk laika.
– Un tur notiek savstarpēji ķīviņi un kašķi…
– Tie ir lieki, jo, ja reiz kašķējies, tas nozīmē, ka savu laiku neizmanto lietderīgi. Tā vietā var paveikt ko labu, piemēram, pabūt kopā ar ģimeni un paspēlēties ar saviem bērniem.
– Esat aktieris, koncerta režisors, teātra izpilddirektors, ko vēl jūs vēlētos sasniegt, par ko sapņojat?
– Iet uz jaunām virsotnēm! Kā jau teicu “Dailes sviesta” koncerta kontekstā – vienmēr ir kur augt, kur attīstīties, uz ko tiekties. Ja trūkst ideju, mērķu un nākotnes plānu, tad cilvēks savā ziņā apstājas. Jebkurā no maniem amatiem ir iespējas augt un attīstīties. Katra diena ir jauna, un jākustas uz priekšu. Mūsu teātra aktrise Olga Dreģe teica, ka ar vecumu plauktiņi mājās jāliek arvien augstāk, nevis zemāk: tad esi spiests pastiepties, pavingrot, būt aktīvs. Lai nepārvērstos par pelmeni, sev jāuzliek šķēršļi, nevis jāatvieglo dzīve.
