Aizdomas, ka skolotāji mēdz krāpties ar bilingvālajām stundām 0
Izglītības eksperti pauž aizdomas, ka ne visās mazākumtautību skolās pedagogi apzinīgi māca bilingvālās stundas, kā to paredz normatīvie akti, pirmdien vēsta laikraksts “Diena”.
Pedagoģijas doktore Tatjana Russita savā pētījumā par to, kā tiek organizētas bilingvālās stundas mazākumtautību skolās, secinājusi, ka skolotāji bilingvālās izglītības programmās izmanto dažādas stratēģijas. Daži māca tikai latviski, daži tiešām māca bilingvāli, taču daļa skolotāju arī krāpjoties. Šie skolotāji mācot krieviski, bet, ja ierodas inspekcija, nospēlē kādu iepriekš sagatavotu bilingvālo stundu, cenšoties izmantot tik daudz latviešu valodu, cik nu var.
Viņa akcentē, ka ir labi novērojama saistība starp skolotāju vecumu un bilingvālās izglītības īstenošanu. Jaunākie pedagogi, kuri pabeiguši kādu no Latvijas augstskolām, prot runāt latviski, un viņiem nevajagot neko apiet. Taču problēma esot mācībspēkiem, kas studējuši padomju laikā un kuriem latviešu valoda bijusi nepieciešama tikai ļoti retos gadījumos.
“Skolotāju paaudzes mainās lēnāk, nekā reformas tiek īstenotas,” skaidro pētniece. Viņasprāt, pietiktu ar augstāko izglītību latviešu valodā, nav nepieciešamības
“spēlēties bilingvālajā izglītībā”. Situācija pakāpeniski vienalga mainīšoties, un skolotāji, kuri prot un grib mācīt latviski, radīšoties “bez strīdiem”.
Bilingvālās izglītības eksperte Liesma Ose atzīst – ir gan labas mazākumtautību skolas, kas piedāvā bilingvālo izglītību labā līmenī, gan tādas, kas spēlē bilingvālās izglītības teātri. Tas, cik godprātīgi skola ievēro noteikumus, esot atkarīgs no administrācijas izpratnes par to, cik svarīgas ir latviešu valodas zināšanas, arī no skolēnu un viņu vecāku pieprasījuma.
Pozitīvus uzlabojumus šajā ziņā nepalīdzēšot gūt arī sakaitētā politiskā atmosfēra, ko radījis gaidāmais referendums par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Daži skolotāji šādu iespēju ņem nopietni, un tas situāciju tikai pasliktina, saka Ose.
Pēc ekspertes domām, bilingvālās izglītības kvalitāti palīdzētu uzlabot “mobila mentoru komanda”, kas mazākumtautību skolā pavērotu stundu un pēc tās pakonsultētu skolotāju par nepieciešamajiem uzlabojumiem. Savukārt Izglītības kvalitātes valsts dienestam (IKVD) būtu jāapzina tās skolas, kas spēlē teātri, un jānoteic, ka tām “mentoru brigāde” būtu obligāts pasākums.
Pērn IKVD nav saņēmis un izskatījis iesniegumus ar sūdzībām, ka mazākumtautību skolās netiek nodrošināta pilnvērtīga bilingvālā izglītība. Toties esot deviņi iesniegumi, kuros norādīts uz vispārējās izglītības iestādes pedagoga valsts valodas prasmju zemo līmeni.
“Dienas” aptaujātie skolu direktori stāsta, ka nezinot par kādiem skolu krāpšanās gadījumiem. Viņi akcentē, ka pašu skolās mācības notiekot likumu robežās. Mācību priekšmetu latviešu valodā proporcija tiekot ievērota – tajos skolotāji jaunos terminus cenšoties paskaidrot gan latviešu, gan krievu valodā, norāda Liepājas 7. vidusskolas direktore Inese Ferstere.
Saskaņā ar normatīvajiem aktiem pamatskolās mazākumtautību izglītības iestādēs latviski ir jāmāca ne mazāk kā divas piektdaļas no mācību satura, vidusskolā – trīs piektdaļas. Mazākumtautību skolām jau padsmit gadu jāizvēlas kāds no četriem bilingvālās izglītības modeļiem, kas ir piemēroti skolēniem ar dažādām latviešu valodas priekšzināšanām.
Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs norāda, ka joprojām trūkst mācību grāmatu, dažādu uzskates materiālu, arī metodisko līdzekļu, lai palīdzētu skolotājiem sagatavoties stundām. Savukārt Rīgas 15. vidusskolas direktore Natālija Kubasova par mācību materiālu trūkumu nesūdzas: “Viņi [Latviešu valodas aģentūra] visu laiku kaut ko drukā.”
Problēmas esot bijušas ar mācību grāmatām vidusskolas klasēm – tās, pēc Kubasovas domām, ir pārāk sarežģītas pat latviešu skolēniem. Pašlaik speciālisti strādājot pie to uzlabošanas. Latviešu valodas aģentūras izglītības daļas galvenā speciāliste metodiķe Vineta Vaivade atzīst, ka metodisko materiālu esot daudz, bet jāņem vērā, ka tie ātri noveco un tāpēc nepārtraukti jāatjauno.
