Vēl par paradoksiem 0
Varam apsvērt arī šādu jautājumu: kas notiktu, ja mūs varētu apmeklēt tūristi no nākotnes? Proti, ja jau mūsdienu zinātne atzinusi, ka teorētiski laika mašīna ir iespējama, varam arī pieļaut, ka nākotnē to kāds ir uzbūvējis. Un, ja arī to neiespēj mūsu planētas iedzīvotāji, tad kāpēc gan to nevarētu paveikt hipotētiskās uz citām planētām mītošās civilizācijas?
Šis ir vēl viens arguments, ko izmanto Hokings savā “hronoloģijas aizsardzības hipotēzē”, kas noliedz ceļojumus laikā un tādējādi “saglabā vēsturi vēsturniekiem”. Hokings cita starpā pauž, ka Visums vienkārši nevar pieļaut ceļošanu laikā, jo tā evolūcija kopš Lielā sprādziena ir neatgriezeniska. Ja Visums izplešanās vietā sašaurinātos, vai tādā gadījumā cilvēks arī piedzīvotu savu miljonus gadus ilgās evolūcijas savdabīgo “atpakaļgaitas evolūciju”? Tiesa, gan pats Hokings, gan zinātne aplūko un pieļauj teorētisko situāciju, ka Visums vispirms samazina savu izplešanos (palēninās laiks un arī cilvēka novecošana?), tad apstājas pilnībā (cilvēka augšana apstājas jeb “mūžīgā jaunība”?) un tad sāk sarauties (reevolūcija līdz pat tam, ka cilvēks atkal kļūst par zīdaini un ieraušas atpakaļ mātes miesās?). Bet, jāatzīst, šis atkal ir kārtējais ārkārtīgi sarežģītais un prātam teju vai neaptveramais attīstības scenārijs.
Otrs skaidrojums tam, kāpēc mūsu pasaulē nav sastopami atceļotāji no nākotnes, pauž, ka neviena no tām laika mašīnām, kuru idejas spēj piedāvāt mūsdienu zinātnieki un izgudrotāji, neļauj ceļotājam pārvietoties laikā agrāk par to, kad vispār tika uzbūvēta tāda mašīna. No tā var arī netieši secināt, ka pagaidām nākotnē tas cilvēcei tā arī nav izdevies.
Ja piever acis uz tehniskajiem ierobežojumiem, arī daudzvariantu teorija atrisina virkni ar ceļojumiem laikā saistīto paradoksu. Atbilstoši šai teorijai ikkatrā laika sprīdī veidojas bezgalīgs skaits visumu. Kvantu fizikā, kas pauž, ka tad, kad subatomārajām daļiņām ir izvēle – piemēram, iziet cauri vienai vai otrai atverei –, tās šo ceļu izvēlas nejauši. Daudzvariantu teorija pauž, ka katrā tādā reizē, kad daļiņa “veic” savu izvēli, top jauns visums.
Daudzvariantu teorija atrisina arī jau leģendāro paradoksu ar aizceļošanu laikā pie sava vectētiņa vēl pirms tam, kad viņš sastapis ceļotāja vecmāmiņu. Ja, kaut kādu iemeslu dēļ nogalinot šo vectētiņu, ceļotājs it kā padara neiespējamu savu piedzimšanu, viņam attiecīgi nekad arī neradīsies iespēja aizeļot pagātnē un tur kādu nogalināt. Un tas nozīmē, ka ceļotājs tomēr ir piedzimis, lai viņam vismaz būtu tāda iespēja – aizceļot pagātnē. Lūk, un daudzvariantu teorija pauž, ka tad, kad kāds dodas ceļojumā uz pagātni, viņš patiesībā aizceļo uz pilnīgi citu visumu, kas attīstās paralēli tam, kurā viņš piedzimis un no kura aizceļojis.
