Laika mašīna, kas nav pretrunā ar fiziku 0
Interesanta ir arī šāda zinātniskā pretruna: zinātnieki pauž, ka tā dēvētās laika mašīnas izveidošana nav iespējama, tostarp pati ceļošana laikā nav pretrunā ar fizikas likumiem. Tūkstošiem gadu filosofi runājuši par laiku kā par upi, kurā nevar iekāpt divreiz, jo tas ik mirkli mainās. Bet vienlaikus taču zināms, ka, pieliekot zināmas pūles, ir iespējams arī peldēt pret straumi. Vai, apsteidzot upes plūdumu, ātri skriet pa krastu. Un šī ideja itin nemaz nav tik fantastiska, kā pirmajā acumirklī varētu likties. Šo savā ziņā šokējošo iespēju teorētiski atzinis arī Hokings, paužot, ka laiks kā upe var gan paātrināt, gan palēnināt savu plūdumu, kas būtībā arī ir atslēga ceļošanai laikā.
Kopš Einšteina laikiem zinātnieki nodarbojas ar trīs dimensiju telpas un laika izpēti, uztverot tās nevis kā atšķirīgas lietas, bet gan kā atšķirīgus četru dimensiju laiktelpas kontinuuma aspektus. Subatomārās daļiņas pētošajiem kvantu fizikas speciālistiem parasti ir vieglāk izskaidrot notikumus, ja pieļauj, ka laiks rit divos virzienos – ne tikai uz priekšu, bet arī atpakaļ. Arī neskatoties uz to, ka tas ir klajā pretrunā ar veselo saprātu. No otras puses, notikumus visplašākajā kosmosa mērogā aplūkojošie kosmologi secinājuši, ka telpa un laiks smaguma spēka un ātruma ietekmē var izkropļoties.
Hokings uzskata, ka laika mašīnas radīšanas problēmas risinājumam nepieciešams ņemt talkā jēdzienu “ceturtā dimensija” jeb tā pati ķirmēde. Lai gan pēdējā vēl ir tikai teorija, neviens to nekad nav redzējis, un, pat ja tāda eksistē, tā var arī izrādīties tik maza, ka cauri tai nevar izkļūt cilvēks, nemaz nerunājot par kosmosa kuģi.
Jau 1940. gadā vācu matemātiķis Kurts Gēdelis pierādīja – ja rastos iespēja lielā mērā izkropļot un savīt laiktelpas kontinuumu, kā viņš izteicās, tādējādi izveidojot noslēgtas laikam līdzīgas līnijas, pavērtos iespēja izveidot arī tuneļus, kas ved cauri laikam. Taču – kā iespējams “sarullēt” laiktelpu?
Melno caurumu gravitācijas pievilkšanas spēks ir tik liels, ka izkropļo jau pašu laiktelpas kontinuuma vielu, veidojot singularitāti jeb tādu laiktelpas apgabalu, kurā laiktelpas kontinuuma izliekums pārvēršas bezgalībā vai arī vienkārši izjūk. Kad noskaidrojās, ka arī singularitātes var rotēt, izdevās pierādīt, ka noslēgtas “laikam līdzīgās līnijas” ne tikai ir iespējamas, bet tādu veidošanās ir neizbēgama. Singularitāte laiktelpā veido kaut ko līdzīgu gredzenam, kura atvere ir vārti uz kādu konkrētu telpas punktu jeb laiku.
