Laiks kā neviennozīmīgs jēdziens 0
Ja pasaules zinātniskajā ainā pastāvētu tikai no klasiskās fizikas nākusī laika koncepcija, nebūtu nekādu diskusiju par ceļošanu laikā, jo tā paredz laika asi, kas ir taisna un izstiepta virzienā no pagātnes uz nākotni. Proti, uz šīs taisnes viens punkts vienmēr ir nākotne attiecībā pret citu, ja vien tie abi nesakrīt. Šajā gadījumā ceļojumi laikā gluži elementāri nav iespējami, jo pārkāpj pašu laika ass pastāvēšanas loģiku.
Taču jau vismaz simtgadi laikam ir arī cits jēdziens, tostarp klasiskās fizikas laiku turpina “pielietot” arī ikdienas dzīvē. Atbilstoši relativitātes teorijai laiks ir tikai daļēji sakārtots laiktelpas punktu izvietojums. Tādējādi vairs nav iespējams pārliecinoši pateikt, kuri punkti attiecībā viens pret otru ir pagātne, tagadne vai nākotne. Relativitātes teorijā, pateicoties laika un telpas kosmiskajam izliekumam, katram ķermenim piemīt pašam savs laiks, un tas nozīmē, ka teorētiski ir iespējamas šo laika līniju krustošanās jeb ceļošana laikā. Lai gan zīmīgi, ka liela daļa zinātnieku, piekrītot šim teorētiskajam uzstādījumam, tomēr skeptiski raugās uz tā iespējamo īstenošanu fiziskajā pasaulē.
Tiesa, pārceļot sarunas par ceļošanu laikā tīri zinātniskā aspektā, konstatēts, ka teorijas līmenī ir iespējama paātrināta aizceļošana nākotnē. Turklāt divās formās. Pirmkārt, tas iespējams fiziskajā formā, kad cilvēks ar speciālu mehānismu palīdzību sasniedz gaismas ātrumu vai arī nokļūst superaugstas gravitācijas apgabalā. Otrkārt, bioloģiskajā formā, kad ar speciāli radītu apstākļu palīdzību palēninās faktiski līdz apstāšanās stadijai organisma vielmaiņas process, un cilvēks tādā stāvoklī var palikt daudzus gadus vai pat simtgades, bet vēlāk “pārlādēties” jau tālā nākotnē. Tādējādi ideja par ceļošanu uz nākotni tomēr iegūst gluži konkrētu teorētisko pamatojumu.
Sarežģītāka ir situācija ar aizceļošanu pagātnē. Lai gan arī šeit zinātnieki piemeklējuši dažas interesantas hipotētiskās iespējamības. Bez jau minētajām ķirmēdēm vēl ir mazāk aplūkots teorētiskais modelis, ko piedāvājis amerikāņu astronoms Frenks Tiplers, par masīvu un bezgalīgi izstieptu cilindru, ap kuru rotējošs ķermenis rezultātā var nokļūt pagātnē. Viņam ir vienkārša laika mašīnas izgatavošanas recepte: jāpaņem 10 reizes par Sauli smagāks materiāls, tas maksimāli jāsaspiež un jāpārvērš garā, plānā un superblīvā cilindrā, kas mazliet līdzinās melnajam caurumam, kurš izlaists cauri gaļas maļamajai mašīnai. Pēc tā cilindrs jāiegriež līdz vairākus miljardus minūtē lielam ātrumam un… jāgaida, kas tagad notiks.
Paša Tiplera prognozes pauž, ka kosmosa kuģis, kas ievēros precīzi aprēķinātu kursu pa spirāles trajektoriju ap tādu cilindru tādā stāvoklī, acumirklī atradīsies uz noslēgtas laika līnijas. Izkļūstot cauri laiktelpas portālam, kuģis izies laukā no cilindra tūkstošiem vai pat miljardiem gadu attālumā no sākotnējā punkta vai, iespējams, pat vispār citā galaktikā.
Tiesa, arī šajā modelī nav iespējams iztikt bez problēmām. Stīvens Hokings paudis, ka ceļojumi laikā ar Tiplera cilindru iespējami tikai tajā gadījumā, ja tiem piemitīs bezgalīgs garums. Turklāt, izrādās, šāda cilindra malu tuvumā risinās savādas lietas, no kurām attiecīgajam kosmosa kuģim ieteicams turēties iespējami tālāk. Taču tajā gadījumā, ja kādam izdodas izveidot šādu bezgalīgi garu cilindru un nenovirzīties no tā centra uz malām, šim ceļojumam laikā vajadzētu būt sekmīgam.
